"Kaut es varētu viņu mierināt!" domāja mārpuķīte, bet nespēja pakustināt ne lapiņu. Taču smarža, kas izplūda no sīkā ziediņa, bija daudz stiprāka, nekā šīm puķēm parasti mēdz būt. To manīja arī cīrulis, un, lai gan viņš beidzās nost no slāpēm un savās ciešanās plucināja zāles stiebrus, puķi viņš neaiztika." (H.K.A)