Skaitu minūtes, trinos un nevaru neko sākt darīt kamēr tas itālis nav prom. Precīzi nedēļa. Tik daudz laika vajag, lai mani nokaitinātu pats pieklājīgākais, klusākais un nemanāmākais itālis. Smieklīgi ne?! Viņš kā pelīte sēž savā istabā, kā bitīte ņemas ap itāļu valodas mācīšanu, piedāvā iet vakariņās, uz kino, braukt uz Itāliju.. vārīt makaronus. Darbs ar sevi - neteikšu, ka ar mani ir tā, ka tie cilvēki, kas man patīk, tie mani necieš. Tie, kuriem patīku es, tie atkal man nepatīk. Un tiklīdz, kā kāds kļūst salkani jauks, man zūd interese un kļūstu par maitīgu maitu. Nē, tā noteikti nav. Iekšējā es sazvērestība pret ārējo. Esmu slima un tāpēc galvā visas šīs nejaucības. Jo nesaslimu tā vienkārši, bet noejot nieka attālumu no Čaka līdz Brīvības ielai. Pietika ar pāris minūtēm, lai deguns, kakls plaušas, galva .. viss viss sāpētu. Un pat Dzelzs Vilka koncerts kļuva lietojams tikai pēc Jāgermeistera šotiem un tikai vecajos labajos gabalos.
Šodien es čīkstu un viss ir_. Tā kā ir. Rīt būs jauna diena. Būs prezentācijas un tikšanās un viss atkal būs labi. |
BTW, ja nu kādu vakaru gribi pavakariņot interesantā kompānijā itālis, spāņi un vācietis droši vien tikai priecātos par papildinājumu. Man gan jāsaka, ka laikam kļūstu veca un mietpilsoniska un nekas nešķiet labāks par konservatīvu latviešu kompāniju :)
Bet īstā problēma ir ar istabu. Pievilkusies ar balto muskusu vaniļu vai vēl sazin kādu šausmīgi salkanu smaciņu. Ko darīt? :s