Šonakt sapņoju! Īstu sapni, bez jebkādas murga pazīmes.

Sēdēju mājās un pēkšķi pie durvīm zvana. Kolēģis no galvenās mājas, kurš ikdienā tik lecīgs, ka mūsu ceļi nekrustojas. Vasaras sākumā cilvēcisku attieksmi izpelnījos tikai tāpēc, ka mūsu senči kopā ir strādājuši. Viņš pirms gada reālajā dzīvē apprecējās. Sapnī viņš sēdēja un raudāja manu senču virtuvē, jo viņa bija prom. Metās ap kaklu un šausmīgi gribēja ēst. Vārīju viņam tos saldētos pelmeņus, kurus pati realitātē tā arī neesmu saņēmusies apēst. Tad viņš pavēra ledusskapi un sāka no tā vilkt ārā visādas garšīgas ietas, kuras, varu saderēt, tur pirms tam nebija. Vēl viņš lietoja šausmīgi daudz papīra salvešu un viņam bija nedabīgi sarkani vaigi no raudāšanas. Viņam bija siltas, ūdeņainas acis. Pilnīgs pretstats realitātes saltumam.