Kopš sevi atceros ik pa laikam ir bijušas muguras sāpes, bet paciešamas. Bet tagad, pēdējā laikā, kad sāp tik stipri, ka spiežas bezmaz asaras ārā, pieķeru sevi pie domas, ka nez vai šādas sāpes es būtu tik mierīgi pacietusi, teiksim, piecpadsmit gadu vecumā. Tomēr nav jau tā, ka nevarētu paciest, tāpēc ciešu.
Pagājušo nedēļ' ārsts izrakstīja šādas tādas pretsāpju un pretiekaisuma tabletes un, dzerot tās, sāpes nepazūd. Taču zāļu dzeršanas starplaikos sāpes pieņemas spēkā un nu jau šķiet, ka ir tā neko spēcīgas. Nu vismaz salīdzinoši ar zāļu iedarbības laiku.
Šodien, apskatot rentgenu, ārsts paziņo, ka nevairāk ne mazāk, bet lauzts muguras skriemelis. Well, varētu saderēt, ka sāp tiešām stipri. Pirms diagnozes tomēr daudzas pazīmes tika veiksmīgi noignorētas. Tagad ne īsti kustēt, ne sēdēt mierā. Vel gan jāgaida vertebrologa atzinums, bet manis pašas intuīcija gan saka, ka tāda kārtīga stiepšanās būtu tieši laikā. Nu stiepšanās tīri filozofiski ir arī aizsniegt šādu tādu kalna virsotni. :]