Kopš tās dienas pirms vairākiem gadiem, kad iegāju labākās draudzenes palātā, un no tā, ko ieraudzīgu, uz papēža apgriezos un izcirtos ārā, nekad neesmu domājusi, ka mašīnas ir labas un ka man kādreiz varētu patikt ar mašīnu braukt. Well, tagad man nenormāli patīk braukt. Man nenormāli patīk braukt ātri. Un just motoru rūcam. Tas ir slimi, jo tādas nianses, kā tiesību ta vēl nav. Un no rīta uz simtiņa pa krastmalu un tālāk pa salu tiltu dragāt, lai nenokavētu braukšanu ar instruktoru ir slimi. Un nepiedodami stulbi.
Jāatgriežas pie pirmsākumiem, kur sev solīju, ka nekad nebraukšu ātrāk par 45, 65, 85 un priecāšos, ka spēju perfekti ievērot visus noteikumus.
(Un nākam vai aiznākam ziem' jāpierakstās uz drošas braukšanas kursiem) |
Bet es jau domāju, ka tev līdz ar braukšanu pāries nepatika pret "nedzīvo, stīvo, nevadāmo metāla kasti".
Uz ezera gan es labprāt ar kādu vecu opeli/žiguli utml pabraukātu.