"Sviesc...pagātnes rēgi no nekurienes. Pagulēsi un aizmirsīsies, cerams..." tikko sms atsūtīja Marta. Un lai šis vakars kalpo par piemēru, ka pagātne neaizmirst un nepiedod. Tā vajā un nāk pretī smaidoša pa Brīvības ielu pat divpadsmitos un sešpadsmit. Tad Vidzemes tirgus pieturā aptur 19(!!!) trolejbuss ar iedzērušu vadītāju un aizvizina līdz LMT Statoiliņam. Statoiliņš ir slēgts un mana Rīgas daļa izmirusi un pamesta. Tu ņem kājas pār pleciem un vico pa tukšo, bet labi izgaismoto Ropažu ielu pretī lielajam, zemajam mēness sirpim. Mēģini neklabināt kurpes un bailīgi skaties pār plecu, domās kavējoties pie šausmenes, ko nosatījies tieši pirms iešanas ārā.

Man nekad nav paticis būt vienai. Nekad, nekad.