Eku, Diena samērā izvērsts raksts par Irākas situāciju izdevies.
Vislabāk patika tā mūsējo aptaujāšana beigās. Jo līdz tam kaut kā varēju vēl pieņemt: Nu jā, politiskās spēles, nu jā, nepietiekama informācija utt. Bet, kad tas (atvainojos) jefiņš sāk runāt par 39./40. gada kompleksiem, kurus mums vajadzējis pārkāpt, man kliegt gribas aiz dusmām!!! Kas, tu ierakumos tupēji? Kur radās tavi kompleksi!?
Jo, vellos, viņi tagad var pateikt, ka 2003.gadā nebija vispusīgas informācijas.. bet to, ka viņam par 39.gadu ir vispusīga.. tas vienkārši mani gāž no kājām.
Mēs (tā tīri in general) vienmēr būsim kompleksaina un kašķīgaa tauta. Ar kompleksiem it visur - kur vajag un kur nevajag. Drūmi, depresīvi?! Abet man ir arī daudz stāstiņu iz reālās dzīves. Which basically hurts.
Vēl šodienai derētu kādu depresīvāku rakstiņu par pasaules ekonomikas jaunumiem un tad jau varēs zust kokos. Ābalģeķ. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tā nav smadzeņu skalošana, tā ir iespēja cilvēkiem kaut kam ticēt. Sev un tiem, kas apkārt.
Bet, protams, tas ir terminoloģijas jautājums. Ja tu to sauc tā, tad jā, es ticu, ka smadzeņu skalošana ir tā vērta, ja pēc tam cilvēki kļūst labāki un stiprāki.
Es un tu esam individualitātes, bet nemēģini man iestāstīt, ka šajā valstī ir 2.3 miljoni individualitāšu. Es iedzertu, ja izrādītos, ka ir 230 tūkstoši.