Ieabonēju statistiku elles mašīnā draugos, bet diez vai vajadzēja. Ieraudzīju pēdējo viesi - ex-klasesbiedru. To, kuru redzot, skudriņas pārskrien pār muguru. Ne pozitīvās, bet tās negatīvās. Baisi. Tas nozīmē vien, ka divpadsmitā klase nav nemaz tik sen aiz muguras. Un pagājušo piektdien bija tas nolāpītais karnevāls. Traumaina pagātne, tas arī viss. :]

Nu neko. Iešu gulēt, skurinoties.

Un viņam profilā kaut kas par minkām rakstīts. Nē, pasarg dies, es jums, vecajiem krokodiliem, neko neteikšu priekšā, man vienkārši ir paranoja un zibsnīšu ķēdītes virknējas ātrāk nekā spēju izsekot un vēsu prātu apturēt. Kaķis. Sen vairs tā neviens nesauc.

Viscaur labā ziņa ir tāda, ka kopš vakardienas esmu kļuvusi par kārtīgu mamzeli un ļaujos lutināties un apčubināties. Ja tāds reiz ir vienīgais miermīlīgais līdzāspastāvēšanas veids, esmu gatava pakļauties. [Who would ever believe that?!]

Viscaur sliktā ziņa ir tāda, ka gada laikā esmu izaugusi no apkārtskraidīšanas, bet tieši tagad beidzot ir vīzijas un ir idejas... Nebūtļauties sevi iespundēt četrās sienās pie skaitāmpantiņiem.. nicht nicht.

Saldus sapņus!