Lēkšoju šodien pa Vecāķu pludmali..gar jūru! Saulīte atspīdēja zirdzeļu sānos un skaisti rotājās plandošanā astē un krēpēs. Pilnīgi pašai neticas, ka papēdis joprojām stāv uz leju, no zirgiem varu izdabūt to ko vēlos- pacelt lēkšos, iedzīt jūrā, vienvārdsakot- mmmmm!
Tad, kad tu tur tā nēsājies ar vēja iedzītu asariņu, tad neviļus nākas atcerēties tās vasaras, kad jūlija karstos rītus pavadīju sviedru un putekļu smārda sajaukumā laukumā ar trakojošiem treneriem un mīļiem zirgiem.
Bija tas sapnis par strādāšanu un īstajiem treniņiem, ka spēšu atļauties tā skaisti un pa nopietno. Bija sapnis. Un kaut kur izbija. Tagad neesmu jātnieks, bet tikai tūrists. Priecē tikai, ka iemaņas nekur nav zudušas, tas nozīmē, ka kaut kad.. kaut kad gan jau viss vēl notiksies.

Paldies! ^_^