Mēs tikai pieskārāmies. Aplis aplim. Lode lodei. Ne es savu centru zināju, ne tu manējo.
Un mūsu kustība ir pavirša ripošana. Un mūsu ripošana ir pavirša velšanās. Un mūsu velšanās ir pavirša garāmripošana.
Bet pļavā bērns plūc pieneņu kātus, taisa mazus riņķīšus un saver citu citā.
---
Un pat, kad neviens ne tev, ne man nekā nesola, mēs metam trīs rezerves glābšnas riņķus talumā:
Iespējams..
Laikam..
Varbūt..
Un tie ir cerību daudzpunkti.
---
Ir viens vārds, kas, teikuma beigās sacīts, visu uzspridzina. Vārds DIEMŽĒL uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.
Diemžēl ir nāves punkts, robeža, aiz kuras mirst. Mēs ceļam savu dzīvi un savu līdzcilvēku dzīvi tikai līdz vārdam Diemžēl.


I.Ziedonis