B**, naudaspumpji!!! <- Tas visu cienītajām un mīlētajām autoskolām! Intensīvais kurss sākās ar informatīvu lekciju, kas ilga 30 min un galvenokārt tikām informēti par nepieciešamajiem tuvākā laika maksājumiem. Tad mūs atlaida, jo "nav jau jēgas skaidrot. Līdz nākamajai reizei varbūt vēl kāds uzradīsies un tad būs jāatkārto.."

Bet vakar pēcpusdienā pirmo reizi mūžā pagriezu atslēgu un iedarbināju mašīnu. Nez vai pieminēšanas vērta ir arī tā daļa, kur nespēju nospiest gāzes pedāli, un, kad nospiedu, no motora tā sabijos, ka vēderā viss sagriezās, no saspringuma iesāpējās galva un izsprāga asaras!? Apbimbāties no tā, ka iedomājos spēkrata potenciālu un bail paliek no domām vien!? Varbūt labi vien bija, ka pirmā reize bija ar mammu-mierinātāju pie sāniem un nevajadzēja šņukstēt uz pleca svešam instruktoram. Pirmajā ātrumā apbraucu pāris aplīšus, bet par otro i domāt negibas. Ātrumu pārslēgšanai patiesībā ir vajadzīgs tāds spēks! No malas izskatās daudz vieglāk. Arī pedāļi nav tik jūtīgi kā gribētos. Nē, mammas mašīnīte jauna un ejoša, vaina ir manī.
Ja tu kādus septiņus gadus esi "regulējis ātrumus" ar gurna izbīdīšanu, pavadas satveršanu, un kājas muskuļa piespiešanu pie sāniem... ja pagriezienam tik vien vajadzējis kā piecus milimetrus pavadas vai labākajā gadījumā stiprāku kājas piespiedienu... Ikdienā pilnīgu atteikšanos no "ātruma kloķa" steka... Nē, jums to nesaprast. Nesaprast, ko nozīmē pāriet uz nedomājošu, aukstu, bīstamu lietu.
Velns, un tas nav kā ar kājām apņemt siltus, pēc siena un staļļa smaržojošus sānus, pēc pāris minūtēm saprast - būs skriešana, staigāšana; uzticēšanās vai pārsteigums. Tā metāla kārba nekustas ritmiski, viņa ir gatava triekties kokā, viņa ar mani nesarunājas un es uz viņu nepaļaujos.


Man tiesības vajag, lai aizbrauktu uz stalli. (posms, kur dabūt mašīnu, pagaidām tiek izlaists)
Un ja kādreiz būs mašīna, tad tā jaukā, kurai nosaukumā ir Colt. Tā lūk.