Burtiski ieskrēju pēc darba operā. Uz Akīdu un Galateju. Emocijas diametriāli pretējas salīdzonot ar teātri. Interpretācijas, mūsdienmīgumi, jaunas vēsmas, protams, ir ok. Bet cik tad var smieties par pusplikiem māksliniekiem, kas skraida pa skatuvi viens ar palmu rokās otrs rozā plandošos rītasvārkos. Ne par stiliem un laikiem ir runa. Bet jaunajam ir jēga tikai tad, ja tas ir priekšplānā vecajam, ja ir ar ko salidzināt. Jaunais, bez konteksta nav interpretācija ar inovāciju. Tas ir cits, cits, cits. Pīķa dāma joprojām ir mana favorīte. Skatuve, manā skatījumā, ir tā smalkā stīdziņa, uz kuras balansē māksla. Starp jaunradi un konservatīvismu. Viens bez otra nav nekas.
Audiālais izpildījums, protams, patīkams. Mums, puskurlajiem diletantiem šajā jomā dzīve ir mierīga un skaista.

Ar teātri pilnīgi otrādāk. Joprojām kauns par Dailes teātra "Citu Šerloku Holmsu". Uzsildīta pērnā zupa kā raksturojums šajā gadījumā trāpa desmitniekā. Nevajag man nekādu zilo karbunkuļu popūriju, JRT stāv pāri visam. Ar Ledu, protams.


Toties! Neviens aktieris nespētu rādīt tādu sniegumu, kā tramvaja piedzēronis. Divvietīgajā soliņā viņš sēdēja iekšējā malā. Biki iesnaudās un BLAUKŠ būkš! BLAUKŠ- viss rumpis tieši uz sāniem celiņā pa vidu. Kājas tāpat saliektas, kā sēdot, tikai grīdas izklājumā. būkš- cepurīte aizlido pati savā virzienā un galva klusi nobumsnas uz grīdas. Vīrietis pamostas, izberzē acis un piesvempjas. Apsēžas un guļ tālāk.

Piedzīvojums ar zirgu, kas toreiz nebūt nelikās ņirdzīgs. Tas kā vienmēr- laiks dzēš slikto un nevajadzīgo(zilumus.. rētas).

Sāksim ar to, ka mūsu mazajā stallītī, kur toreiz jau tā mitinājās seši zirgi trijos stāvos, atveda vēl vienu jaunieti, par kuru sākumā īpašnieks sajūsminājās- kāds stalts, garām kājām, melns tātad visādā ziņā graciozs, jauns zirgs, kuru, labi audzinot, varētu izdresēt konkūram. Visi vecie zirgi turpmāk tika sieti niedrēs, bitēs, kaimiņsētās, lai tikai jaunajam, daudzsološajam brīnumam tiktu pats, pats labākais.

Vēlāk, pēc pāris nedēļu sadarbības, atklājās zirģela īstā daba- nebija viņā nekā vairāk par tādu parastu, lecīgu urļiku. Sīks, kasīgs, lecīgs zvērēns vien bija. Tipināja un šķēršļiem cauri skrēja stoikas un kārtiņas burtiski panemot uz krūts. Vienvārdsakot- nekam nederīgs zirgs. Ne viņu mīļot varēja, ne normāli jādelēt.
Jā, arī jādelēšanas ziņā viņam bija tāda stulba pašiznīcināšanās tieksme- skriet kokos. Jājam mēs divatā pa mežu. Priekšā trakais urļiks ar Ieviņu, aizmugurē es ar Dalderi. Urļiks bija bailīgs pēc vella. Viņu biedēja krūmi, putni, pat peļķes, kas nebrīdinot izleca no pagrieziena. Nu, jā. Un tad, kad sabijās, viņš leca kokos. Kad bija ietesies kokos, tad auļos nesās prom cauri mežam. Kad tika cauri mežam gandrīz līdz stallim, tad sabijās no lielās peļķes- Juglas ezera- un diedza atpakaļ mežos. Vienvārdsakot, sarežģīts zirgs.

Bet toreiz, sākumā, mēs to visu nezinājām. Mana un mazā urļika saķeršanās notika vēl pirmajās dienās, kad viņš bija lielā pasaules cerība un ēda sulīgāko zāli.

Zirgus mēs sējām ķēdēs. Ķēdes ar mietiem zemē un pus dienu zirgam zaļā diēta. Tad izrauj mietu, pārvelk zirgu biki tālāk, atkal mietu zemē un zirģelis ņammā nākamo "pīerkvadrātā" platību. Vienīgais iesprindziena moments ir mieta izraušana un iedzīšana zemē. Jo kamēr tu, censonis, ķemerējies ap mietu, zirgs ar ķēdi mēdz pastrādāt dažādu trikus. Aptīties apkārt vai brīdī, kad miets līdz pusei un tu- ar vienu kāju uz mieta, ar otru- gaisā- mēģini mietu dabūt pavisam iekšā, zirgs spēcīgāk parauj galvu un ..censonis ar mietu uz acīm. Bet jaunie zirgi, kas nebija pieraduši pie pārsiešanas procedūras, parasti nedaudz satraukājās un skraidīja apkārt pa riņķi. Lai tādu zirģeli pārsietu, bija nepieciešams otrs palīgs, kas zvēru pietur, kamēr ķēde ar mietu tiek pārvietota.
Sīko urļiku nevarēja arī noturēt. Viņš spārdījās un mētāja pakaļu. Bet mēs nebijām plānā galdiņa urbēji. Mēs parasti salasījām spaini pilnu ar āboliem un kamēr viens stresiņā rāva ārā mietu un diedza uz nākamo ganību vietu, tikmēr otrs urļikam mutē stampāja ābolus- tad viņš bija mierīgs- ne koda, ne spēra.
Gustavs mietus dzina iekšā ar āmuru- pa taisno, bet es piebaroju urļiku. Un tie ar āmuru dzītie mieti arī ārā nāca tā pagrūši. Tad nu liktenīgajā reizē Gustavam galīgi neveicās ar miera izraušanu no zemes un gandrīz visi āboli jau bija notiesāti, bet miets ārā kā nenāca tā nenāca.
Tajā brīdi man droši vien vajadzēja ņemt kājas pār pleciem. Bet es, naivā, mēgināju palēnināt zirga gremošanas ātrumu un dot ābolu ar lielākām pauzēm.
Tas, izrādās, urļiku nenormāli uzvilka. Man atlika vienu reizīti roku ar ābolu mazlietiņ atraut atpakaļ un viņa melnās ausis izteiksmīgi pieplaka paurim.. Sekundes simdaļa, Gustavs tieši bija izrāvis mietu, bet nepaspējis to nostiept, kad urļiks "uzbrauca man augumā" ar asu uzrāvienu uz priekšu. ko man darīt?! Kā man būt!?
Tā bija katarse, kas verbalizējās skaļā kliedienā "FĀĀK JŪŪ" bet nebūt nebija domāta aizskaroši..vienkārši izsauksmes vārds, you know!
Bet urļiks šo tekstu ņēma pierē. Tā ņēma pierē, ka pirmo reizi tikai nobaidījis, tagad tiešām pieleca klāt un, atvēris lielo žokli, iecirta man plecā. Tā iecirta, ka tiku parauta uz augšu un atkal nospļauta zemē.
Diezgan stulba un,jāatzīst, sāpīga sajūta. Ne uz pleca somu panest, ne normāli kaut ko padarīt. Un, kad pārģērbos fizkultūrai vai treniņiem, jautrība par zirga zobiem uz pleca.


Bet fingerpower ir pavisam cits stāsts.