Burtiski ieskrēju pēc darba operā. Uz Akīdu un Galateju. Emocijas diametriāli pretējas salīdzonot ar teātri. Interpretācijas, mūsdienmīgumi, jaunas vēsmas, protams, ir ok. Bet cik tad var smieties par pusplikiem māksliniekiem, kas skraida pa skatuvi viens ar palmu rokās otrs rozā plandošos rītasvārkos. Ne par stiliem un laikiem ir runa. Bet jaunajam ir jēga tikai tad, ja tas ir priekšplānā vecajam, ja ir ar ko salidzināt. Jaunais, bez konteksta nav interpretācija ar inovāciju. Tas ir cits, cits, cits. Pīķa dāma joprojām ir mana favorīte. Skatuve, manā skatījumā, ir tā smalkā stīdziņa, uz kuras balansē māksla. Starp jaunradi un konservatīvismu. Viens bez otra nav nekas.
Audiālais izpildījums, protams, patīkams. Mums, puskurlajiem diletantiem šajā jomā dzīve ir mierīga un skaista.

Ar teātri pilnīgi otrādāk. Joprojām kauns par Dailes teātra "Citu Šerloku Holmsu". Uzsildīta pērnā zupa kā raksturojums šajā gadījumā trāpa desmitniekā. Nevajag man nekādu zilo karbunkuļu popūriju, JRT stāv pāri visam. Ar Ledu, protams.


Toties! Neviens aktieris nespētu rādīt tādu sniegumu, kā tramvaja piedzēronis. Divvietīgajā soliņā viņš sēdēja iekšējā malā. Biki iesnaudās un BLAUKŠ būkš! BLAUKŠ- viss rumpis tieši uz sāniem celiņā pa vidu. Kājas tāpat saliektas, kā sēdot, tikai grīdas izklājumā. būkš- cepurīte aizlido pati savā virzienā un galva klusi nobumsnas uz grīdas. Vīrietis pamostas, izberzē acis un piesvempjas. Apsēžas un guļ tālāk.