Pēdējā laikā manu apbrīnu iekarot apkārtējiem kļuvis pavisam viegli. Neprofesionālais kretīnisms liek apbrīnot jebkuru dvēs'li, kas spēj mierīgu sirdi un tikpat mierīgu balsi doties lielākas vai mazākas auditorjas priekšā, veidot un pasniegt pareizu runu. Nevis tā, ka esi drošs un pārliecināts par sevi, bet runā neko; nevis bailīgs ar nekā pasniegtu domugraudu, bet gan pilns komplekts. No sākuma līdz galam.
Tāpēc vien šis vakars bija derīgs.
Cilvēks nekad nespēs iekarot klausītāju uzmanību bez pareiza balss tembra. Tas, savukārt, nav īpaši trenējams- ja balss kopš dzimšanas čerkstoša vai zema, neba nu treniņa laikā tas mainīsies. Kļūs, iespējams, labāk, bet par retorikas guru nekļūt nekad. Tāpēc pirmais, ko ievēroju, kad viņa bija piecējusies un uzsākusi runu, kā telpa burtiski pielija pilna. Protams, arī harizmas nopelns, bet balss bija ideāli nostādīta. Jāatzīst gan, ka no ievadrunas neko neatceros, atceros tikai labo gaisotni un mazliet pakluso runāšanu, kas liedza dzirdes nerviem izgaršot katru skaņu. paklusa, ne spēcīga, varbūt pat vāra- iesildīšanās, vai angliski dēvētā phatic kommunication?! Suns viņu zin'! Bet ievads noteikti bija atmosfēras radīšanai, ne velti es neko neatceros. :D
Toties,kā viņa pati teica, griboties pievērsties dzejai, teātru periods beidzies. Tad nu lūk- burtiski ar pirmo pieteikto dzejoli arī viņas balss tembrs pilnībā izmainījās. Starp maigi plūstošajām, vienmuļajām skaņām parādijās kāds spars, spēks- kaut kas, kas rada sajūtu, ka cilvēks runā par ko sev tuvu, plus- ar savu iniciatīvu.
Un man vēl naivi likās, ka viņa tiešām būs nākusi reklāmas nolūkos sakarā ar Dzejas dienām, nekā! Bet teiktais, par latviešu dzejas kultūru kā nespējīgu eksistēt bez ārēja ienaidnieka, kam spītēt, arī aizķēra. Kaut kas tajā mūsu mentalitātē no zaru bāšanas otra spieķos tomēr ir, nē!? Tas tā- pa jokam, tomēr interesanti klausīties par dzejisko reliģiju padomju laikos un "niecīgo" atšķirību dzejas izdevumu tirāžā tagad un pirms 20 gadiem- toreiz populārākās grāmatas izdotas 50 000 eksemplāros un veikalos bijušas uz izķeršanu, turpretim tagad veiksminieki "izžmiedz" ne vairāk kā 2 000 eksemplāru un tad vēl ilgi grāmatu plauktos atrodami. Interesanti. Latviešu dzejas kā medija misija izsmelta, plika māksla nav tik pieprasīta.

Viss bija baigi labi. Līdz pēdējam jautājumam, kad viņa atbildot pieminēja veco, labo radīšanas katarsi! Tad automātiksi atcerējos šodienas latviešu valodas kultūras lekciju, kur lektore, stāstot par esejām un to rindkopām, pieminēja domu tiltiņus. Atzīšos- es nodrebēju. Brings back the memories, ya know! Mans EGO- pēc Freida teorijas esošais aizsargmehānisms, kas palīdz izstumt no apziņas mums nepieņemamo info- manī vēl nav pietiekami attīstījies. Tauta, esmu vecā, labā morwen ar zāģu skaidām galvā un pirmatnējās ID jeb mītiskās pasaules uztveri. Jā, un pašsaglabāšanās instinkts Eross nepārprotami ir daudz mazākā devā kā nāves instinkts Taratoss! :D [Vienkārši fascinē Freida apzīmējumu īpašvārdi kā arī visu problēmu cēloņu "daudzšķautnība"- visa vaina ir neatbrīvotā seksuālā enerģijā! LOL!]
Re, kā es smuki māku lēkāt šurpu turpu pa nekādi nesaistītām tēmiņām! :D Pilnīgi pašai prieks- No Zālītes līdz Freidam! Āmen!
Nogurums mani ir piebeidzis!