Japānas valdība ir atcēlusi ārkārtas stāvokli, tāpēc visi tie tokijieši, kuri pēc stāvokļa ieviešanas cītīgi sēdēja mājas, tagad ir ārā.

Šodien man bija jāaiziet līdz Šindžjuku (vispāri, kā to var smuki latviskot? nu ne jau Jaunviesiņi). Cilvēku bija, kā jau tika paredzēts, ļoti daudz, bet pēc pusotra gada ārkārtas stāvokļos es tiešām biju aizmirsis cik haotiska ir tā vieta.
Vēl pirmajās dienās Tokijā pirms daudz gadiem man Šindžjuku jau nepatika. Likās kā tāds nenormāls mudžeklis, kurš arī nav diez ko tīrs un nav pārāk drošs. Bet tā ir Tokijas centrālo daļu esence: ja esi bijis Šindžjuku, esi bijis Tokijā.

Nu re.
Izbraucu cauri lielai cilvēku masai, padzinu malā skamotājus, sameklēju vietu kur noparkot velosipēdu, noparkojos un tālāk gāju kājām.
Pa ceļam kādai kundzei izbira soma ar kredītkartšu desmitiem, ja ne simtiem, tad es pagāju garām kādam pārim, kur diezgan maza auguma, vienkāršs puika skaidroja savai daiļavai, ka vakcīnas ir drošas, jo tās tika pārbaudītas uz žurkām, tad pagāju garām bomzītim, kurš sēdēja uz asfalta sev priekšā nolicis istabas pulksteni un ubagoja, tad kādai kundzei, kura centās iesmērēt kaut kādus bukletus. Pie rietumu izejas gar ceļu bija sastājušās melnas amērikāņu automašīnas ar fašistu lozungiem un milzu skaļruņiem; uz vienas jumta smieklīgs onkulītis impērijas karogu aplenkumā bļaustījās, kaut ko stāstīdams par to, ka visi grib japānu nobendēt, bet sliktākā ir ķina un amērika. Padomāju mazliet par to, kāpēc viņi lieto amīšu mašīnas. Kāds kungs gados ar milzīgu, sarkanu nodzertu seju, diezgan tipisku politiķiem Japānā, staigāja apkārt un izstaroja pašsvarīguma auru, tāds kā gailis lauku sētā. Tad pagāju garām jakudzu pūlim, kuri tēloja salarīmeņus: visi baltos kreklos, bet kur tu tos purnus paslēpsi? Tad gar aizdomīga izskata onkulīšiem ar garu bārdu hipiju drēbēs, kuri spēlēja ģitāru un dziedāja par vakcinācijas briesmām, vjetnamas karu un bērnu glābšanu. Tad kāda smuki saģērbtu zilos uzvalkos kungu grupa ar ierāmētām Fudžī kalna bildēm atkal centās ko iesmērēt. Paskatījos kas viņiem bija rakstīts: īsti izburtot nevarēju, bet tiktāl cik "jaunais budisms" tomēr sapratu. Tad, tikai dažus metrus no viņiem, uz zemes mētājās skaļrunis, kurš atkārtoja fašistu onkulīša bļaustīšanos un tieši viņam pretī kāds cits kungs dalīja, šķiet, kādas sociālistiskās partijas bukletus. Izejot cauri šaurajam, supervecajam tunelim uz Altas pusi, uzdūros kārtējai antivakcīnu hipiju bandai un dažos metros no viņiem pāris jaunkundzes baltos apģērbos dziedot AKB48 dziesmas. Puikas rūtainos kreklos ar milzumgarām kamerām jaunkundzes fotografēja un filmēja, kamēr tās, dibinot acu kontaktus, sauca jaunus skatītklausītājus.

Tiešām biju aizmirsis, bet kas tāds kādreiz bija normāli.
Man vajadzēja daudz laika, vairākus gadus, lai saprastu, pierastu un iemīlētu Šindžjuku. Tagad man tā vieta patīk un jūtos tur kā tārps dobē, bet cik, tomēr, tā vieta ir agresīva...