| Kādreiz, vēl tīņa gados, visai sūrā putenī gāju pa ielu Daugavpilī. Bija diezgan vēls vakars, pa ielām neviens īpaši nestaigāja, turklāt tādā salā. No ielas otrās puses uz manu pusi kustējās kāds jaunkungs. Sākumā domāju, ka urla, bet nu, vientuļš urla spelgonī nav pārāk liela problēma. Urlas kungs pa to laiku pienāca klāt, sasveicinājās, pajautāja uz kurieni es dodos. Atbildēju, ka mājup, uz ko saņēmu piedāvājumu iet kopā. Aizgājām arī. Kādu laiku gājām sejas iespieduši šallēs un skatoties tikau uz to nelielo redzamo ceļa pleķi kāju priekšā, jo sniegs neganti sita pa seju, gribējās paslēpt seju pēc iespējas dziļāk. Runāt nebija iespējas, jo atverot muti elpu aizrāva vējš. Uz kāda pagrieziena urlas jaunkungs sacīja, ka viņam tagad jāiet. Labi. Atvadījāmies un aizgājām katrs savā virzienā. Joprojām nav ne jausmas kas tas bija. |