Savu dzīvokli atradu caur senlaicīgu nekustamā īpašuma aģentūru, jeb fudōsan, kuru atradu gluži gadījuma dēļ. Aģentūras birojs ir veca, no laika nomelnējusi koka ēka ar neganta izmēra heroglifiem virs ieejas uz baltas ģipša plāksnes. Iekšā sēdēja vectētiņš, kuram turpat stūrī stāvēka makšķeres un istabas vidū uz petrolejas sildītāja vārījās tējkanna.

Bet nu, ir gana ar to biroja aprakstu. Kad večuks izrādīja mums dzīvokli, viņa apraksts sastāvēja no komentāriem par to, ka logu esot pārāk daudz, būs nauda jātērē aizkariem, tad sienas varētu būt biezākas, var dzirdēt automašīnas braukājam, tad vannasistabas krāns esam par vecu, jo kurš mu mūsdienās lieto griežamos krānus, un tt. un taml. Pārdevēja talants bija neticams. Protams, ka dzīvoklī iebraucu, jo kur citur Tokijas centrā var atrast dzīvokli ar savu terasi, uz kuras aug koki, ar logiem katrā istabā, ar stāvvietu un bez apkopšanas un pateicības maksām?

Pirms laika izbrauca kaimiņi. Atbrauca strādnieki, izremontēja dzīvokli, atbrauca dārznieks un nogrieza kokus, tad es iestādīju piparmētras dobēs, jo iepriekšējiem kaimiņiem tur bija kailas smiltis ar nezālēm un tagad kaimiņu dzīvoklis izskatās prezentabli. Dažreiz atbrauc kāds pāris ar bērniem paskatīties šo dzīvokli un saņem to pašu prezentāciju, kura mums bija mūsu dzīvokļa laikā: logu esot pārāk daudz, sienas par plānu, tatami par svaigu un tt... Šķiet, ka kādu laiku palikšu bez kaimiņiem.