Šugā faiv
 
7.-Apr-2021 11:42 am
Kovidpandēmijas depresīvā noskaņa atgādināja par pirmajiem diviem gadiem Japānā.

Toreiz strādāju Izraēlas kantorī, kur viss bija labi, apkārt bija megagudri ļaudis un darbs bija interesants, bet bieži vien bija jāstrādā pasūtītāju birojos ar ļoti striktu grafiku.

Piemēram, strādājot pie klienta birojā Aiči prefektūras laukos, katru rītu cēlos sešos, braucu ar parasto vlcienu līdz Šin-Jokohamai, no kurienes jau ar ātro vilcienu līdz Nagojai. Katru dienu vēroju Fudžī kalnu pa vilciena logu un Suruga līča samtaino ūdens virsmu braucot gar Hamamacu. No Nagojas ar vietējo čukčukbāni līdz lauku stacijai, no kurienes ar taksometru līdz birojam rūpnīcā, pilnīgā nekurienē, starp mežiem un pļavām. Ceļmalā auga savvaļas vīģes un gar ceļiem ne cilvēku, ne māju nebija vispāri. Jā, parasti smalkās elektronikas rūpnīcas atrodas laukos, jo esot jāmazina putekļu risks to elektroniku ražojot. Nostrādājot līdz pusdienlaikam ēdām rūpnīcas kafetērijā ar brazīliešu izcelsmes japāņu strādniekiem, tad vakarā kaut kur ārpusē, tad atkal uz darbu un tā ap deviņiem vakarā, tad taksometrs -> ātrais vilciens -> Šin-Jokohama -> parastais vilciens... Mājās biju vēlu naktī. Skaidrs, ka neko nevarēju paspēt: ne veļas mazgāšana, ne kārtīga ēšana vai pat atkritumu izmēsana nebija dienas kārtībā.

Ar laiku tatamī paklājā ieperinājās kaut kādi jocīgi, dzelteni, iegareni kukaiņi, kuri mani pa naktīm dzēla, tāpēc paklāju un pat gultasveļu izmetu ārā.
Braucot vilcienos sāku manīt, ka kungs, kurš sēž man priekšā, patiesībā ir mans priekšnieks, bet pilnībā mani ignorē. Tad darbā runājot manīju, ka priekšnieks ir citādāk ģērbies un sapratu, ka man jau vienkārši jūk sejas. Tas notika katru dienu.
No rīta celties bija ļoti grūti, jo negribējās vispāri neko. Tikai gulēt taisni, skatīties griestos un ostīt vīraku. Bet arī to īpaši negribējās.
Gāju gar vilciena platformām neuzmanīgi, speciāli neuzmanīgi, naivi cerot ka vilciens mani paķers un iemetīs pret sienu, jo nu, bija grūti.

Tā tumsa pārvērtās par mijkrēslu, kad kāda itāļu-japāņu jaunkundze sāka vadāt ar auto apkārt un izrādīt vietas. Galīgi pārgāja tikai tad, kad nopirku šosejnieku un sāku nopietni ar to sportot.
Ko es gribu pateikt: ja ir garīgās veselības problēmas, ja ir depresija, ja neko negribās, tad palīdz tieši sports. Tiešām palīdz. Alkohols to uz brīdi nosmacē un tad padara vēl sliktāku. Gulēšana un neko nedarīšana arī nepalīdz. Sports visu maina. Pēc kāda laika atkal sāku manīt pasauli apkārt, dzīves cikls nomainījās no naksnīgā uz dienas ciklu, un parādījās darītgriba. Tam sekoja viss pārējais. Ja atkal uznāk melnais, tad vienkārši lecu ritenim virsū un braucu. Kurp nav svarīgi, kāda stunda vai divas un viss ir atkal savās vietās.
Comments 
7.-Apr-2021 08:30 am
+100500
7.-Apr-2021 11:37 am
Kaut es varētu piekrist ...
7.-Apr-2021 12:57 pm
precīzi!!!
8.-Apr-2021 12:17 am
paldies :)
This page was loaded Apr 21. 2021, 7:53 pm GMT.