| Pirmskovidlaikmetā biju saviesīgos pasākumos, kurus apmeklēja kāds kungs labos gados. Kungam līdzi parasti nāca jaunu un visai izskatīgu sieviešu svīta. Cik saprotu, viņš tām sievietēm, iesācējām modes biznesā vai kinoaktierpasaulē, palīdz iekārtoties, būdams kungs ar labiem sakariem. Kādā reizē pienāca kārta ar vienu no tām sievietēm iepazīties. Būtībā, es jau viņu pazinu no TV ekrāna, jo seja bija redzēta. Jaunkundze pajautāja ko es daru darbā. Pastāstīju. Saņēmu ielūgumu pastāstīt arī par kādu īpašu pieredzi, kur esot bijis smagi strādāt. Pastāstīju, kā pirms dažiem gadiem pāris mēnešus no vietas cēlos no rīta sešos, sēdos šinkansenvilcienā un braucu uz Nagoju, lai no turienes dotos uz kāda labi pazīstama elektronikas ražotāja rūpnīcu, kur mans darbs bija kontrolēt ierīču programmnodrošinājuma kvalitāti, ar kuru varētu būt problēmas un risināt, ja tādas parādās. Jaunkundze noklausījās to stāstu un tai vietā lai pateiktu "ak, cik smagi, no rīta sešos ar vilcienu un tad ap pusnakti mājās!", pateica "ak, jūs strādājat rūpnīcā..." un, neatvadoties, aizgāja iepazīties ar kādu citu. |