Pirmais rajons kur strādāju atbraucot uz Tokiju bija Ebisu. Tā ir samērā klusa un skaista vieta, kur sakuras alejas sadzīvo ar neskaitāmajām dzerambodēm, glaunajām franču ēstuvēm un stikla biroju ēkām.
Ēdamvietu bija tik daudz, ka katru dienu pusdienās gājām citā vietā. Divreiz nedēļā ēst vienā bodē bija slinkuma izpausme un neko tādu mēs neatļāvāmies.
Katrai bodei bija sava iezīme un es pat neatceros visus nosaukumus, jo iesaukas bija piemērotākas.

Piemēram, "pie vectēva", kā to bodi sauca birojā, bija teppanyaki gaļas ēstuve, kur saimnieks, ļoti cienījamos gados vectēvs, viens pats apkalpoja visu zāli. Vienā rokā brangs gaļas nazis, otrā rokā vīna pudele; kā jauns viņš lēkāja no viena galda līdz otram, grieza gaļu, lēja vīnu virsū un itkā pavēlot teica apmeklētājiem kas un kā ir jāēd.

Tad bija "pie Amruta": tipiska indiešu karijbode bez īpašām iezīmēm, bet mūsu indiešu kolēģis Amruts teica, ka tā ir autentiska, un ka labais tonis ir pasūtīt zirņu kariju, jo viņš esot veselīgs.

"Pie meitenes" bija japāņu karija bode, kur šefpavārs bija bodībilderis gados ar maigu valodu un smalkām manierēm. Viņa meita strādāja par viesmīli un kādreiz man ļoti patika, tāpēc gāju ēst kariju katru dienu vismaz pus gada garumā. Beigās izrādījās, ka meita ir precējusies. Vai nevarēja pateikt agrāk?

Pie biroja bija bērnu rotaļu laukums ar sakuras kokiem apkārt un betona kalniņu astoņkāja izskatā. Tam laukumam, laikam, kādreiz bija garlaicīgs nosaukums, apmēram kā "Ebisu 1. kvartāla rotaļu laukums", bet neviens viņu nesauca nekā savādāk kā par astoņkājparku. Tagad, ja skatās gūgles kartēs, tad astoņkājparka nosaukums jau ir oficiāls.

Ebisu katru vasaru ir Ebisu festivāls, kas varētu būt tipisks japāņu vasaras festivāls, bet ar neredzētu dalībnieku sparu. Viss notiek kā Indijas filmās: pa vidu uz platformas vairāki cilvēki sit bungas un dejo pa apli, bet garāmejošie salarīmeņi pamet savas darīšanas un metas dejā iekšā. Kulminācija ir tad, kad visu apkārtnes ielu cilvēki vienojas dejas ritmā, dziedot Ebisu dziesmu: "E-bi, E-bi-su! E-bi, E-bi-su!". Neko tādu nekur citur neesmu redzējis, ja neskaita indiešu filmas, protams.

Nu un, stāstu var pabeigt ar Ebisu spoku stāstu. Apkārtnē atrodas divi debesskrāpji, savādā kārtā ar vienādiem nosaukumiem. Viens no viņiem ir uzbūvēts starp vecām kapsētām un vietējo vidū ir baumas, ka visi lielie uzņēmumi, kuriem ir nelaime tur ierīkot savu biroju, drīz vien bankrotē. Baumas var palikt baumas, bet mūsu klients, viena pasaulē pazīstama japāņu firma, tur pārvācās ar savu biroju. Viņiem ļoti ātri sākās finanšu problēmas un, joki paliek joki, viņi no turienes izvācās uz citām telpām. Bizness atkal iebrauca sliedēs un problēmu vairs nebija. Kas līdzīgs notika ar slavenu ķīniešu virtuves restorānu, kuru apmeklēja slavenības un tā: pēc kāda laika viņš aizvērās ciet un neviens telpās iekšā neiebrauca. Kā ir tagad nemāku pateikt, bet gan jau ka tukšs viņš nestāv.