Par deviņdesmitajiem un astoņdesmito beigām Daugavpilī runājot, man šķiet, ka daudzi jau ir aizmirsuši to unikālo gaisotni.
Pat tā laika vecumā manī tas raisīja aizdomas par pasaules mazāk kā perfekto dabu.

Netālu no mājām bija laukums, šķiet, pat ar kādu revolūcijai vai partijai veltītu nosaukumu, kas, būtībā, bija pašķidrs parks ar palielu asfalta placi vidū un soliņiem apkārt. Bieži vien ar tēti gājām sēdēt uz viena no soliņiem un barot baložus, kuru tur bija tik daudz, ka mudžēja vien. Uz citiem soliņiem parasti sēdēja vai nu vecas tantiņas, vai nu alkāni ar lielām, sapampušām, sarkanām sejām. Alkāni standartīgi oda pēc padomju odekolona, kura iztukšotās pudelītes mētājās turpat blakus, miskastē. Vispāri, manuprāt, to laiku miskastes smakai noteikti bija "Saša" odekolona nianse.

Pāri ceļam bija vēl viens parks ar nelielu ezeru vidū. Man ļoti patika staigāt gar niedrēm ap to ezeru, jo dažreiz niedrēs varēja atrast beigta mājdzīvnieka atliekas, dažreiz grūti identificējamus ķīmiskās industrijas objektus. Ar laiku ezeriņš kļuva tik piesārņots, ka pat niedres tur vairs neauga, par zivīm nemaz nerunājot. Blakus ezeriņam bija neliels meža pleķītis ar kārtējo sociālreālisma mākslasdarbu vienkārši mežmalā. Augstākminētā plača vecmāmiņas bieži stāstīja, lai mēs, bērni, uz to mežu neejam, jo tur esot bijuši gadījumi, kad kāds tika piesiets pie koka un sagriezts gabalos vēl dzīvs. Starp citu, vienreiz ezera ūdenī redzēju nogrieztu cilvēka roku, par ko steidzīgi paziņoju plača tantiņām.

Daugavpils centrāltirgus, bija, manuprāt, tā laika apoteoze. Tā neatkārtojamā smēķu, sapuvušu dārzeņu un odekolona smaka bija jūtama jau tramvajā piebraucot. Pie nedaudz dubļainās tirgus ieejas sagaidīja beļašu un semačku tantiņu armija, kurai sekoja vīnogu azerbaidžāņi. Tiesa, neatceros vai tantiņas bija vēlā laika fenomens vai tomēr nē. Ejot pa tirgu bieži vien izveidojās sekotāju pulks, parasti jau austākminēto alkānu bērnu sastāvā, kuri diedelēja kapeikas un kāvās savā starpā, bieži vien ar savstarpējiem konfliktiem aizraujoties aizmirsa par sekošanas iemeslu. Ieejot dārzeņu paviljonā varēja saņemt "kakaja krasivaja gjevočka" komplimentu no skābēto kāpostu kundzēm, bet sekundārās tirgus izejas vienkārši nebija lietojamas, jo noteikti kāds piesējās ar "dai rubļ".

Tirgus ārpusē bija vairāki nelieli veikali, kur varēja nopirkt plombīru mīkstā, saņurcītā tūbiņā ar caurumiem. Maksāja, šķiet, sākumā trīs kapeikas, tad astoņas, tad sešpadsmit... Atceros, jo bieži saņēmu kapeikas "saldējumam" no radiniekiem, un tā summa vienmēr bija fiksēta, bet piesieta saldējuma cenai.

Ja nu kādam rodās nostaļģija pēc plombīra, atcerieties to saņurcīto, caurumaino tūbiņu, "Saša" odekolona smaku, universāli putekļainās ielas un "dai rubļ" džekus. Nostaļģiju noņem kā ar labākajām zālēm.