Ir iestājusies tā labākā sezona.
Vairs nav pārāk karsts, laiks ir skaidrs, debesis zilas, mākoņi lido steigdamies un gaiss ir spirgts un dzidrs.
Ielas smaržo pēc saldajām olīvām, tāda feminīna, neuzbāzīga smarža, kura ceļo līdz ar vēju un noteikt tās izcelsmes vietu nav iespējams.
Parasti šajā laikā uz Tokiju masveidā brauc tūristi un staigā apkārt meklēdami rudens lapas, kuras, tiesa, būs labi ja novembra beigās.
Šogad tūristu nav un sajūta ir tiešām jocīga.

Vispāri, japāņiem patīk visiem stāstīt, ka, redz, Japānā ir skaidri izteiktas četras sezonas, bet pašiem, laikam, ar novērošanas spējām ir kā ir un četru sezonu Tokijā nav.
Man vienmēr ir gribējies šo klimatu iebāzt kaut kādā rāmī, nodefinēt tā ciklus un labākais kas ir izdevies ir sešu mitro un sauso periodu modelis, kuri seko viens otram. Uz salas vispāri sezonas ir tikai divas - karstā un ne tik karstā. Laiks visu laiku ir vienāds un neparedzams.