2009. gadā ar kolēģi izlasījām Murakami "Dance, dance, dance".
Tas ir diezgan drēgns stāsts par kādu viesnīcu Sapporo ar grafisku pašas viesnīcas un tās apkārtnes aprakstu. Notikumi varētu būt apmēram astoņdesmitajos gados, burbuļa laikos un Japāna kopš tā brīža neko daudz mainījusies nav, tāpēc izdomājām, ka aizbrauksim uz Sapporo meklēt to vietu.
Nebija jau grūti, apraksts bija tik smalks un ar tādām detaļām kā liels parks, bet parku pilsētā nevar būt ļoti daudz.

Izlidojām no Tokijas piektdien, lai svētdien vakarā varētu tikt atpakaļ Tokijā.
Lidojums un vispāri tie laiki bija ar visai smagnēju pēcgaršu. Salarīmaņu sejās varēja redzēt rūpes par darbavietām, kuras pasaules krīzes dēļ bija apdraudētas, lielais TV ekrāns lidmašīnā rādīja sižetus par Brazīlijas japāņiem, kurus izsūtīja projām uz Brazīliju bez tiesībām jebkad atgriezties, pustrekno gadu eiforija bija beigusies. Turklāt bija ziema, bet ziema Tokijā ir skumjas vairojošs laikmets.

Sapporo bija sniega vētra. Lidmašīna vismaz stundu riņķoja virs Hokkaido gaidīdama skrejceļa tīrīšanu. Nolaižoties bija jau tumšs, tāpēc iebraucām viesnīcā, aizgājām paēst vietējos krabjus un gulēt.
Nākamo dienu pavadījām sirojot pa Sapporo, ap katru parku. Mūsu iztēlē vajadzīgais parks bija samērā neliels, bet viesnīca tāda tipiska pilsētas ēka: deviņos stāvos un bez īpašām pazīmēm. Divas lietas Murakami stāstā mums nedeva mieru: pirmā bija tāda, ka viesnīcai bija kādas ārzemju firmas vārds. Otrā bija tāda, ka viesnīcai priekšā būtu jābūt palielai auto piebrauktuvei, tāpēc, iespējams, ka viesnīca nemaz tik maza nav.
Un jau tikai vakara pusē, ar slapjām kājām, nosalušiem pirkstiem un ausīm, izdomājām iečekot Nakadžimas parku, kurš bija tepat degungalā, pilnīgi neienāca prātā ka tas varētu būt viņš. Parks ir liels. Un arī zilonis istabā: Novotel viesnīcas debesskrāpis bija tur, kur tam būt jābūt Murakami stāstā. Viesnīcas priekšā joprojām bija palikusi astoņdesmito gadu kafejnīca, par kuru dažreiz bija runa, bet jau nedarbojās.
Pašai viesnīcai nebija tās draudošās atmosfēras, kura bija grāmatā. Tā bija vienkārši viesnīca. Mazliet paliela, ar mājīgu, negaidīti mazu vestibilu. Ienācām iekšā palūkoties, saņēmām jautājumu vai nākam no Murakami. Dīvains jautājums, bet, izskatās, neesam vienīgie kuri brauc uz Sapporo, siro un atrod to viesnīcu. Tā tik tiešām izskatījās pēc Murakami grāmatas viesnīcas, tiesa, aitas cilvēka eksistenci atestēt nevarēju.

Dienas atlikumu pavadījām tiekoties ar divām interneta paziņām, kuras mums izrādīja Susukino iekšas, pavadījām kopā arī nākamo rītu, pēc tam aizbraukdami uz Otaru pusi pasēdēt karstajos avotos. Tokijā gaisā varēja just to slideno uztraukumu par krīzi, finanšu tirgiem, banķieru dumjumu un to visu. Sapporo bija pavisam cita pasaule. Tas bija tāds kā Sibīrijas turpinājums, ar saviem likumiem un tik spēcīgu personību, ka Tokijas uztraukumi tam bija sveši.