Pirms laika randomi aizgāju uz pasākumu, piedalījos bingo un vinnēju galveno balvu, kas bija diennakts kādā rezortviesnīcā Hakonē. Interesantā kārtā otro galveno balvu, arī viesnīcas nakti, vinnēja smuka jaunkundze, bet uz manu piedāvājumu braukt kopā samulsa un teica ka tikai ja ar vīru kopā. Nē nu, es jau nepiedāvāju neko tādu ko viņa padomāja.

Gandrīz gadu tas sertifikāts mētājās pa mājām, jo ar komandējumu pieredzi gulēšana viesnīcās romantiska neizklausās, bet no tā pasākuma rīkotājiem piezvanīja sekretāre un teica, ka drīz beigsies derīguma termiņš tāpēc, redz, jābrauc. Ja jābrauc, tad jābrauc.

Viesnīca, kā jau bija gaidāms, atradās kalnos, ar skatu uz ieleju un vairākiem karstajiem avotiem. Dīvainā kārtā, uz viesnīcu veda atsevišķš automašīnu ceļš bez trotuāriem, kā tāds mīlīgs mājiens, ka kājniekiem tur nav ko darīt. Lielākā apmeklētāju daļa bija diezgan nesvaiga izskata turīgas ģimenes, kuras pārvietojās tikai un vienīgi ar meršiem.
Kā jau bija gaidāms, viesnīcai nebija ne vainas - paliels numurs ar lielisku skatu un gultu manas pirmās istabas izmērā, privāts Spa, žakūzija, šampanietis istabā un tā. Atvilknēs, kur parasti var atrast Korānu un Gideonu Jauno Derību, bija viesnīcas personāla apraksts, kā no astoņdesmito gadu žurnālu vākiem: pufīgiem, lakotiem matiem, agresīvi uzkrāsotām sejām un dīvainu krāsu apģērbos. Ieskaitot vīriešus.

Interesantākā daļa, laikam, bija apmeklētāji, kur daļa bija tādi paši bingo vinnētāji kā mēs, bet lielākoties vai nu tās turīgās ģimenes, vai nu vannabī bagātnieki apkarināti ar statusa simboliem, bet ar govs izsmalcinātību un Latvijas politiķa augstprātību uzvedībā.

Mazliet pagūglējot izrādījās, ka tikai tas fakts ka esi tajā viesnīcā, zināmos apriņķos esot baigais statusa simbols. Izņemot tos, kuri tur ir caur bingo, pasūtīt numurus var tikai kluba biedri un biedru iemaksas ir apmēram 250 mani gadā (izlaboju ciparu pārbaudīdams viņu lapu). Tas ir +-25.000 eur. Jā, man 0 taustiņš nav ielipis.

Īsumā, tā bija tāda kā laika mašīna uz astoņdesmitajiem gadiem, kad Japānā bija būms, burbuļa ekonomika ar gāzi grīdā, kam rezultāts bija divdesmit gadu garā stagnācija, bet mīts par "Japānas labākajiem laikiem" joprojām ir dzīvs un, izrādās, joprojām ir burbuļi kur tie astoņdesmito gadu cilvēki apgrozās. Ļoti bieži tādus nesanāk satikt, tāpēc man ļoti patika paskatīties kas notiek citos, tā teikt, sabiedrības slāņos. Nesen, kad braucu uz Hakoni ar riteni, pabraucu garām arī viesnīcai: šoreiz kājnieku skaits pa to automašīnu ceļu bija lielāks, kas nozīmē to, ka, laikam, bingo vinnētāji tur ir lielākumā. Nav tie labākie laiki.