Kolēģim riebjas angļu valoda, jo skolas laikā tā tika mācīta diezgan pretīgā veidā ar kailu iegaumēšanu bez jēgas saprašanas.
Pagajušnedēļ bija nodaļas saiets jakitori bodē un kolēģis biškiņ pāršāva pār strīpu ar sakē daudzumu. Jau ejot uz vilciena pusi citiem pēkšņi vienpadsmitos vakarā uzradās kaut kādas darīšanas pilsētas centrā, slima tante, cita metro līnija un kas vēl ne, tāpēc kolēģi, kurš nespēja noturēties uz kājām, bija jāved mājās man.
Viss notika bez īpašiem starpgadījumiem, vienīgais ka uz kājām viņš neturējās, tāpēc visu laiku turēja mani zem rokas. Vilcienā braucot apkārtējiem skaļi stāstīja ka mēs ar viņu esam mīlnieki un ka es esot ļoti foršs, vienai kundzei pat piedāvāja ar mani apprecēties. Atstāju kolēģi vilcienā kurš brauca pa taisno uz viņa staciju, atvadījos, pretī dabūju "olrait, plīz" angļu valodā un devos sava vilciena virzienā. Pa ceļam mazliet aprunājos ar jauko kundzīti, ar kuru kolēģis mani centās salaulāt.
Pēc nedēļas uzrakstīju viņam apjautāties vai tika līdz mājām vienā gabalā un pretī dabūju atbildi labā angļu valodā, kura vņam riebjas, ar garu atvainošanos un arī tā fakta konstatāciju, ka viņš neko neatceroties un tāpēc nezinot kurš viņu aizveda līdz mājām. Jā, dažreiz amnēzija ir vērtīga, vismaz nav pārāk liels kauns.