Un vēl viens stāsts. Šoreiz ne tik kolorīts un ne tik šokējošs, bet arī patiess.

Tātad, kā jau kādreiz stāstīju, dažreiz patīk izbraukt ar riteni kādu garāku gabalu. Kādus 500 kilometrus reizē, ka tik būtu laiks.
Toreiz braucu uz Kyoto. Biju jau pusceļā, pie Hamamacu pilsētas. Hamamacu ir tāda paliela, pelēcīga pilsēta Šizuokas (Klusā Paugura) prefektūras rietumos. Starp citu, Hamamacu latviski ir Krasta priede. Cauri pilsētai tek varenā Debesu Pūķa upe, kura ir tik plata, ka braucot pāri tiltam tā otrais gals ne pārāk dzidrā dienā var nemaz nebūt redzams. Straume ir spēcīga, upe ir dziļa un mutuļojoša - tāda Daugavas hārdkorversija.

Nu re. Paši Klusā Paugura prefektūras rietumi ir diezgan lauciski. Centrāldaļā audzē Japānas vislabāk pazīstamo un visvairāk eksportējamo tēju, bet rietumdaļā ir nebeidzami rīsu un batatu lauki un dīvaini ciemu nosaukumi - Pūces Aka, piemēram. Braucot tumsā starp tādiem laukiem dzirdēju kā apkārt skraida pērtiķi un klaigā. Bija ļoti neomulīgi, gribējās ēst un, taisnību sakot, bija pat mazliet bail, jo uz kurieni tas ceļš veda nebija skaidrs, izņemot to, ka uz rietumiem, cik ilgi vēl būs jābrauc starp absolūti tumšiem rīsu laukiem ar risku ievelties meliorācijas grāvī arī nebija skaidrs un arī pērtiķu zinātkāri uz savas ādas nemaz negribējās pārbaudīt. Braucu ātri, spīdinot lukturi pa malām, lai pērtiķi nenāk klāt un lai tik skraida pa lauku un čiepj savus batatus un pat nobiedēju skolnieci, kura arī skrēja ar savu mamačarī savā virzienā pilnīgā tumsā.

Tālumā priekšā varēja redzēt daudzstāvu ēku ar rozā neonu, kas laukos ir diezgan tipisks mīlas hoteļa stereotīpiskais izskats un prātā atausa siltas gultas, vakariņu un dušas ainas. Nekāda mīla nebija vajadzīga, turklāt kad visu dienu kājstarpē sēdeklis, toties hotelis - ļoti. Un vakariņas. Un duša. Jā. Skrēju uz hoteļa pusi vēl ātrāk nekā bēgtu no pērtiķiem, pat ja tie dzītos pakaļ.

Piebraucot pie hoteļa izrādījās, ka tas nemaz nav hotelis, bet ir ē... morgs. Un krematorija. Kāpēc tieši rozā neons nevarēju neko pateikt, bet uzraksti par "Funeral services" pat latīņu burtiem bija diezgan acīmredzami. Labi, šeit es šonakt nepalikšu.

Braucu uz rietumiem tālāk un tālu priekšā parādījās vēl kaut kas hotelim līdzīgs, daudzstāvains, apspīdināts no visām pusēm un starp rīsu laukiem izskatījās kā objekts no citas pasaules. Izbraucot cauri diezgan tumšam silam, kur nezināmu iemeslu dēļ kokos bija iekārtas lampiņas un satiekot diezgan nepatīkamu cilvēku, kurš kaut ko no manis gribēja, piebraucu beidzot pie tā citas pasaules objekta. Hotelis Japānas astoņdesmito gadu "gāzē grīdā - burbulis" ekonomisko tendenču labākajās tradīcijās. Akmeņu dārzi, šikas piebrauktuves automašīnām, milzīgs vestibils uz ielas un iekšā ar lampiņām, sulaiņiem melnos un spīdīgos smokingos, koši sarkanajām japāņu drānām ar dzērvēm un karpām uz sienām, vecas ēkas smaka un es - ceļa putekļos, uz riteņa un ar pilnīgu pokera seju eju iekšā un lūdzu naktsmājas.

Glaunais smokinga sulainis ne tikai ierādīja numuru par nieka 1 manu (kas ir ok, ļoti dārgi laukiem, bet man jau bija vienalga), bet arī ļāva ielikt riteni speciālā istabā, kur jau stāvēja bungas, pārnēsājamais sintoistu templis un vēl pāris riteņi. Istaba bija ļoti plaša ar šiku skatu uz japāņu dārzu un glaunām mēbelēm, kuras, tiesa, bija labākajās astoņdesmito gadu tradīcijās. Bet, kā jau visas kvalitatīvās un tāpēc dārgās mantas, izskatījās un funkcionēja perfekti.

Diemžēl, vakariņu laiks jau bija garām, tāpēc vienīgais kas man atlika bija karsto avotu apmeklējums. Paņēmu dvieli, numura atslēgu un tik devos pa ielas galeriju ar palmām abās malās uz onsena pusi. Hotelī pilnīgs tukšums, mīksti paklāji un tā veco hoteļu smaka, kuru ne ar ko citu nevar sajaukt. Onsens bija ļoti daudzsološs - aprakstā rakstīts, ka ūdens ir sarkans kā vīns.

Ienākot ģērbtuvē iekšā sapratu, ka atkal esmu pilnīgi viens. Nē, ne pilnīgi. Apkārt grozījās jauna un smuka onsena pārvaldniece - novāca ūdens glāzes, slaucīja plauktus un ar smaidu ielūdza mani iekšā. Nē, nu, Japānā esmu pieradis pie pilnīgas bezkaunības, bet tomēr, astoņdesmito gadu šikā hotelī, Klusā Paugura laukos, publiskā onsenā ar pilnīgu risku būt pieķertiem, ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku un vēl noguris pēc 200 kilometru nobraukšanas... Protams jā! :) Labi, tas bija joks. Bet tomēr - pie totālās Japānas bezkaunības esmu pieradis, bet tās jaunietes priekšā apakšbikses vilkt nost nesteidzos, jo tomēr esmu puritānisks eiropietis. Jājā. Jauniete gan nekur nesteidzās. Jau kuro reizi slaucīja vienus un tos pašus plauktus, jau kuro reizi pārlika glāzes no vienas vietas uz otru... Un te es atcerējos, ka man taču svaigā veļa palikusi numurā un vilkt to putekļaino un sviedraino izejot negribās nu nekādi. Tāpēc - attā smukā jauniet, es eju uz numuru.

Atgriezos no numura, no jaunietes ne miņas, onsens tukšs. Izģērbos, apsēdos uz karstajiem akmeņiem ūdenī sarkanā kā vīns, skatījos tumsā, no kurienes oda pēc mitruma un varēja dzirdēt pirmās cikādes un sienāžus un likās, ka tas bija viens no maniem labākajiem maija vakariem vispāri jebkad.