Mazliet par Japānu.

Ir diezgan interesanti novērot kā mainās iespaids par šo vietu ar laiku un kāds tām izmaiņām ir virziens.

Sākumā Japānā liekas, ka tā ir vēl viena rietumnieciska valsts, turklāt visai attīstīta. Mazliet dīvaini šķiet, ka tik rietumnieciskā valstī visu raksta tajos dīvainos ķeburos un visi iedzīvotāji ir aziāti, bet nu arī tas ar laiku mainīsies, jo, nu, "globalizācija".

Pēc kāda laika sāk likties, ka Japāna joprojām ir viena liela rietumnieciska civilizācija, bet paši japāņi neko no rietumnieciskuma nesaprot un viss viņiem sanāk nepareizi. Nemāk cept riktīgu maizi, pastu ēd iesūcot ar to tipisko skaņu, un tai vietā lai kā normāli cilvēki sasveicinātos joprojām paklanās.

Un tagad ir trešā stadija, kad šķiet, ka Japāna nav rietumnieciska un nekad nav bijusi. Tā ir absolūti simptprocentīga polinēzija un pat nav īsti Āzija. Viss tas, kas liekas rietumniecisks ir vienkārši čaula, kuru japāņi ir izveidojuši un mākulīgi pilnveido, lai uzturētu kontaktus ar tiem pašiem rietumiem. Manuprāt, vistuvākā pasaules izpratnes ziņā valsts Japānai ir Filipīnas. Japāņu dzīvesveids un domāšanas veids ir vēl tālāk no rietumnieciskā nekā var šķist kad ir otrā šīs vietas izpratnes stadija, bet japāņi ir ļoti sena un sociāli ārkārtīgi labi attīstīta civilizācija, tāpēc visi nepieciešamie interfeisi saskarsmei gan ar rietumniekiem, gan ar aziātiem ir mākslīgi izveidoti un efektīvi darbojas.
Bet šī valsts nav rietumnieciska un, manuprāt, līdz ar pēdējām kulturālās izolācijas tendencēm vēl vairāk attālinās no rietumiem.

Tiešām interesanti kāds būs šīs vietas redzējums turpmāk.