Keio līnijai acis čupā. Kam no samīlēšanās, kam no alkohola. Bet pēc valdošā klusuma un satraukuma smaržas var saprast, ka alkohols tomēr ir mazākumā. Es viens ne to, ne šito. Bēdīgi. Bet tad ievibrējās telefons ar nepazīstamu numuru un es turpat vai izlecu ārā no vilciena, lai pārzvanītu.
Gāju pa to tumšo Keio-Inadzatsumi ielu, zvanīju... Senseja. Eh, šī ir tā reize, kad gribēju dzirdēt viņu vismazāk.

Jā, paldies visiem :) bija tiešām silti un labi. Man jau kā parasti nav ko teikt, tāpēc gvelžu muļķības, bet tur ir savs šarms (sevi mierinot).