ASINSBALSS

Man ir kolēģe, kurai ir kaut kāda nepārvarama vēlme komentēt pilnīgi jebkuru veicamo darbību. Viņa sēž pie blakus galda, un tas, ko es visu dienu dzirdu ir: 'tā, es tagad paskatīšos šito' un 'es šobrīd daru to', 'un, re, cik interesanti!', un 'skaties, garām pagāja priekšniecība/ sekretāre/ apkopēja/ whatever', un 'nu, re, Morphine aizgāja paēst/e-pastus izsūtīja/ whatever, tagad var strādāt tālāk' (viņa vienmēr, VIENMĒR, ar tevi runājot, saka nevis 'tu', bet uzrunā vārdā: 'kā Morphine šodien jūtās?', 'ko Morpihne darīja brīvdienās?' Āāāā!), un 'paņemšu šo grāmatu un nolikšu tur', un 'šo darbiņu jau droši vien līdz vakaram izdarīsim'... Un visu, visu, visu! Katru sīkumu! (Šobrīd viņa lasa jaunumus uzņēmuma mājaslapā un komentē katru ierakstu. Es agonēju.)
Es jau saprotu - droši vien jauna dvēsele, viss vēl liekas tāds svaigs šajā pasaulē, ir tik liela nepieciešamība komunicēt un verbalizēt katru sīkāko lietiņu.. bet, nu, come on! Es nespēju pat padomāt, ja visu laiku blakus kāds nespēj aizvērt muti! Īsta vārna, goda vārds! Vārna, kas a\tņem apkārtējiem enerģiju. Fuj.

P.S.: Ā, jā, es aizmirsu pieminēt, ka viņa ar visiem runā tādā balsī, kādā citi cilvēki mēdz sarunāties tikai ar zīdaiņiem un dzīvniekiem. UN viņa runā tik lēni, it kā sarunu biedrs būtu ar ne īpaši labu aizdedzi.

At the end of the day, man reizēm liekas, ka es varētu būt mājsaimniece. Gluži vienkārši tāpēc, ka man šķiet - nav vērts darīt to, kas nepadodas, un, tā kā es līdz šim neesmu atradusi to, kas man pa īstam padotos, es tikpat labi varētu pavadīt dienas, mazgājot grīdas.
Lūk, tāds ir mans ego, kad viņš beidzot izdomā izlīst no sen netīrītās pagultes - ar vēlmi būt vislabākajam. Bet, tā kā tas nav iespējams, tad viņš lien atpakaļ tajā pagultē, pagiežas uz otriem sāniem un guļ tālāk. Bet man atliek tikai mazgāt grīdas.

The Girl Who Waited - frāze, kas neiziet no galvas jau vairākas nedēļas. Jā, es. Es gaidu kaut kādu sajūtu, kas būs rīt. Es neapzināti plānoju visu uz kaut kādu mītisku, neesošu rītdienu. Nemāku dzīvot mirklim. Māku tikai gaidīt. Pārāk labi to māku.
Jā, Augusts vienmēr man ir tāds laiks visa pārvērtēšanai. Laiks, kad gribās sākt visu no jauna. Laiks, kad kalt plānus.

Bet es nekad netieku tālāk par plāniem. Nekad.



P.S.: Hancock'a grāmata 'Entangled' ir nudien fantastiska. :)

Dienas prieks: http://www.apollo.lv/zinas/foto-autovaditaju-apliecibam-un-id-kartem-atlauj-fotografeties-ar-virtuves-sietu-galva/579721?utm_source=inbox&utm_campaign=news&utm_medium=newsbox

/laughing my ass off :D

Vispār jau man tā kā ir atvaļinājums. :) Gribās tāpēc ballēties, dzert alu jau no paša rīta un skriet peldēties nakts vidū. Jāmēģina tas arī realizēt. :) Līdz šim ir izdevies satikt radus, aizmīties ar riteņiem līdz jūrai, nopeldēties Gaujā, pieķerties visādiem te rokdarbien 'n stuff.
Bet daudz, daudz ko vēl gribās paspēt izdarīt (man pat ir saraksts, ja!). Vēl kamēr ir vasara. Jo Augusts ir mans mīļākais mēnesis. :)

Es esmu tik šausmīgi sailgojusies pēc īstas vasaras, jūras, nedaudz iespējas atslēgties un izbaudīt mieru un dabu, un labu kompāniju.
Es mostos skumīga no tā vien, ka ir vasaras vidus, bet es pat peldējusies esmu tikai vienu reizi. Nemaz nerunājot par kaut kādiem čilla vakariem, nezinu, zaļumballēm kaut vai, vai festivēliem, vai road trip'iem, vai jebko, kas ļautu man sajusties dzīvai. Jo šobrīd jau pat sapņi rādās tādi, kaut kādu tālu ilgu pilni. Tādi, kuriem kā saundtreku varētu likt Leonardu Koenu vai Ainaru Mielavu.

Bet vēl viena nedēļa, un tad es tikšu atvaļinājumā, un tad es šausmīgi ceru, ka izdosies beidzot noķert to vasaras sajūtu. Ja nē, tad kāda kam vispār vairs jēga, ja dzīvei nav īsti garšas.

Ap vasaras vidu vienmēr uznāk tāds apcerīgums par dzīvi, ka gribās tikai sēdēt kaut kur pludmalē, sūkt aliņu un reflektēt par to, ko tad īsti iesākt ar to manu dzīvi, mūžīgi sadirsto un velto.

Vakar beidzot atnāca ilgi gribētā grāmata. Tagad tikai atliek pieķerties pie lasīšanas. :)

( ŠĪ: )

Saulgrieži tā arī palika neatzīmēti, bet Jāņi tika aizvadīti ļoti mierīgi. Tas jau nekas, tikai žēl, ka pelde izpalika. Saulīti arī nesagaidīju. Vispār gatavošanās bija gandrīz lielāka nekā pati svinēšana (aš cepu un marinēju! drīz laikam par īstu namamāti pārvērtīšos!). Bet ugunskurs bija, un kompānija arī, un tas jau galvenais, vai ne?

Man, kā zināms, dikti patīk jūra, un dikti patīk māksla. Un tad es ieraudzīju kaut ko šādu: http://ranortner.com/
Vienkārši lieliski darbi. :)

Mēs tak vakar bijām aizdevušies iemēģināt roku tādā nenormāli foršā sporta veidā kā sportings!
Ļoti aizraujoša nodarbe, kuru ir interesanti arī vērot no malas. :) Man gan, jāsaka godīgi, nekas labs no tās šaušanas nesanāca, jo man, gluži vienkārši, tas ierocis ir gan par lielu, gan par smagu, bet puikas gan močīja riktīgi. :)
Šodien uz rokas tomēr ir pamatīgs zilums, bet tas taču sīkums. :P

vienmēr par maz enerģijas, lai kaut ko pa īstam izdarītu.

Ārā līst, bet man ir radošā ziņā ļoti produktīva sestdiena. :) Idejau veirāk, nekā laika tās realizēt. :D

Labi, ka šodien vispirms noskatījos "Tavu māti" un tikai pēc tam internetus atvēru. Savādāk tak tāds spoileris būtu bijis, ka i Jurģis* līdzi neturētu! :D Jo šodien visur, kur vien paskaties - spoilerbilde! :D

Citās seriālu ziņās: "Doctor Who" ir dikti pat skatāms! :)



Bet tagad viss. Proletārieša nogurums ņem virsroku.
________
* Jurģim patīk spoilot filmas. Fuj pē, Jurģi. :)

Pirmā darba nedēļa, mani dārgie proletārieši.

Principā, katru vakaru ir apmēram šitā:
( bilde )
Protams, ka īpaši tad, ja no rīta ir agri jāceļās.
Un, protams, ka sapņi visādi visšizīgākie. (Bet tas tāpēc, ka pilnmēness bija; un vēl arī tāpēc, ka ledus pakusis).

Eksistenciāli vispār līdz nelabumam.

Nu tad tā. Pēc divām nedēļām morphine atkal oficiāli būs strādājošs cilvēks.

Nez. Varbūt līdz ar pēdējo sniegu arī man te ledus būs beidzot sakustējies. We shall see.

Cloud Atlas (2012) - episka un krāsaina, un ar domu apakšā, bet es nevarētu teikt, ka emocionāli ļoti 'pavilka'. Bet dodu 4 balles no 5.

Moonrise Kingdom (2012) - jauka, mīlīga filmiņa, kurā visinteresantākais bija tieši kadrējumu risinājums - ļoti precīzi, ģeometriski un simetriski veidoti kadri un režisoram (Wes Anderson), šķiet, tipiskā (cik nu es viņa filmas esmu redzējusi) pabalējušo, dzeltenīgo krāsu izmantošana, kaut kāda veida old-school kičs. 4 balles no 5.

Boys And Girls (2000) - viegla romantiskā komēdija par pusi un meiteni, un par laimīgām beigām, of course. Nekas nopietns, nekas atmiņā paliekošs, bet arī nekas pārlieku salkans vai kaitinošs. 2.5 balles no 5.

( tālāk )