ASINSBALSS

Šodien beidzot tiku pie savas orgonīta piramīdas! Yay! :) Aj, tik skaista, ka ne nopriecāties! :)

( bilde )

Tā, morphine vakar pirmo reizi mūžā mēģināja spēlēt boulingu! (Jā, es to nekad nebiju darījusi.) Un uzsvars tik tiešām ir uz "mēģināt". :D Bet neko. Pirmais ezis, tā teikt. :)

Man nav iebildumu iet uz darbu, jo tas rada ilūziju, ka es kaut ko daru. Man ir tik izteiktas problēmas ar laika organizēšanu, ka brīvās dienas beidzas ar to, ka es jau atkal neesmu izdarījusi neko no plānotā un cerētā. Darbs tāpēc rada mānīgu, bet vismaz ilūziju, ka kaut kas tiek izdarīts, lai arī vienīgais šī darba mērķis manā dzīvē ir tikai kaut kā noturēties virs ūdens. Labāk nekā nekas, I guess?

Dikti skumji šodien palika, pēdējo reizi maksājot ar latiem. Varētu piefiksēt, ka pēdējais, ko es iegādājos par latiem, bija kefīrs un biešu salāti, lai tiktu pāri divu dienu ilgām Jaunā gada pohām. :D

Kāpēc lai man šovakar būtu, ko teikt, ja nav bijis nekas sakāms jau ilgi? Šodien arī nebūs. Cheers!

Jūtu, ka kaut kur fonā smadzenes ļoti aktīvi cenšas tikt skaidrībā ar visādiem maniem eksistenciāliem jautājumiem un atrisināt dažādas ilgtermiņa lietas. Pa to laiku es pati vairāk vai mazāk veiksmīgi veicu visus day-to-day darbiņus (kas ļauj tikai noturēties virs ūdens, ne peldēt) un mazliet apskaužu tos cilvēkus, kas ir spējīgi vakarā tā simtprocentīgi pievērsties tiem jautājumiem, kas pa dienu ir dīdījušies kaut kur pus-apziņā. Un ne tikai pievērsties, bet arī ķerties vērsim pie ragiem un darīt, tādā veidā atbrīvojot vietu prātā citām, jaunām domām un šādi virzot uz priekšu savu dzīvi, sadirsto un velto (un varbūt pat padarot to mazāk sadirstu un mazāk veltu).
Bet es zinu - kamēr nepieslēgšos šiem jautājumiem tā nopietni, tā par visiem simts, tikmēr nekas nemainīsies. Kamēr nepieslēgšos, neizdosies arī tās ideju ēnas pārvērst par kaut ko taustāmāku.

Reizēm sanāk braukt uz darbu garām Arkādija parkam un Māras dīķim, garām Vācieša muzejam. Tas rajons ir tāds emocionāli piesātināts - mazliet skumjš un drūms, bet arī poētisks un spēcīgs. Viņam piestāv rudens. Un es varētu sevi iedomāties dzīvojam kādā no tām Latvijas laika privātmājām. Viņas ir tādas pamatīgas, mūžīgas. Tādā mājā varētu arī rakstīt dzeju un gleznot, un dzert tēju uz terases, un tēlot mākslinieku. Tur ir gaiss, ko elpot - pilns ar vēsturi un varbūt pilns ar nenotikušo. Nezinu, varbūt pat pārpildīts. Es tikai nezinu, vai tur ir vieta arī kam jaunam.
Un iedvesma vispār atnāk (zvaniem zvanot) un aiziet (dvēsele kā laterna). A ko tur padarīt?

Es tomēr gribu padalīties: Michael Tellinger un UBUNTU kustība.

Šeit būs labs video, kas aptver to visu. (Par UBUNTU skatīt video otrajā daļā).

Šodien cilvēki man prasa, vai man viss kārtībā un kāpēc es tik skumja. Priekšniece jau no paša rīta, knapi mani ieraudzījusi, pajautāja, kurš man kaut ko ir nodarījis. Un kā lai cilvēkiem izstāsta, ka es pati esmu vainīga? Kā lai izskaidro, ka vienīgais, kas man kait, ir eksistenciālas domas, kas neliek mieru? Nekā. Un nevajag arī. My shit, by business.
Un vakar es Cibā uzrakstīju, iespējams, vispersonīgāko ierakstu ever, un noslēpu aiz actiņas. Jo no malas tas varētu izklausīties pēc čīkstēšanas, un es sev nosolījos, ka publiski nečīkstēšu. Tam ir paradzētas četras sienas, aiz kurām paslēpties. Un Ciba vispār šķiet kļuvusi pārāk publiska tādām lietām.
Tāda publiska sevis ķidāšana ir digitālā laikmeta sērga. Jākačā imunitāte pret to.

Bija kaut kur bilde ar 12 prokrastinācijas veidiem. Un man pilnīgi noteikti piemīt pirmais. Šodien brīva diena, un, pirms es varu ķerties klāt kaut kādiem nebūt darbiņiem, kam varētu būt kaut kāda ilgtermiņa nozīme (kaut vai pašizaugsmes ziņā, nav būtiski), man vajadzēja satīrīt dzīvokli. Tagad grīdas ir tīras, un es varētu sākt darīt lietas, kuras bija padomā šodienai, bet visticamāk, ka tā vietā es iešu izmazgāt vannu.

Un vispār. Un vispār es daudz domāju par to, ko man vajag. Ko vajag mainīt, ko vajag sasniegt. Un nevis gribās, bet tieši vajag.
Un es profesionāli par to domāju. Tik profesionāli un laikietilpīgi, ka neatliek laika sākt to arī darīt.
Aj,un vispār, un vispār..

Vakar beidot pa ilgiem laikiem aizbraucu uz Mazpilsētu pagrābt lapas un paelot svaigo rudens gaisu. Rudenim tomēr piemīt tāds poētisks miers. Tāds attīrošs. Un bija tik silti, ka netraucēja pat pievakares sīkais lietutiņš un ātri atnākusī tumsa Un, ja vien mājā nebūtu bijis aukstāks nekā ārā, es labprāt būtu palikuti tur arī pa nakti, dzērusi tēju un runājusies. Bez pilsētas trokšņiem, bez liekām gaismām, bez visādiem internetiem - vienkārši izbaudīt dabas mieru un klusumu. Ļoti atsvaidzinoši.

Es domāju par dziesmām, kas piestāv rudenim. Melanholiskas, bet ļoti skaistas.

Jauns Mēness - Nemanot
Igo - Dziesma Sniegbaltītei
Simon & Garfunkel - Homeward Bound

Vēl?

Starp citu, jauks projekts, vēl var paspēt piedalīties: http://tautasgramatuplaukts.lv/

Šodien uz ielas redzēju jaunieti, kurš, ja nekļūdos, dzēra majonēzi no tā mīkstā iepakojuma, kādos ir arī krējums un piens. Nē, nu, var jau būt, ka tas bija kaut kāds jogurts, bet dikti izskatījās pēc majonēzes. :)

Lūk, atbilde uz jautājumu, kas mani nodarbināja gadiem (bet nekad neienāca prātā iegūglēt). Tātad:

If cells reproduce every 7 years, why do tattoos remain permanent?

The tattoo remains permanent because, done correctly, the tattoo artist is going to introduce pigment particles underneath the epidermis into the skin strata between the epidermal and dermal layers. The dermal layer contains numerous blood vessels, nerves, hair follicles and lymphatic vessels. The tattoo pigments lay trapped in the dermis. Trapped? Yes, trapped. Tattoo pigments are foreign objects. If it could your body would eject those pigment particles in a heartbeat. In fact, within moments of a tattoo needle penetrating your skin your body is readying its defenses. A tattoo is a wound and the presence of foreign material immediately rallies your lymphocytes – or killer cells - to the scene of the injury. The lymphocytes will remove any pigment particle that is small enough, but your body has to adopt a different strategy for any pigment boulders that the lymphocyte bulldozers can’t move. When faced with particles too big to remove, macrophages (literally Greek for “big eaters”), which are another form of white blood cells, will encircle the particle and devour it. If the pigment particle is inorganic and non-toxic, the macrophage will begin a process that will result in the formation of scar tissue around the particle, walling it off and anchoring it in place. And there it will remain, indelible and permanent. However, if your body’s defenses determine that the particle is organic or toxic it will result in either an infection or an attempt to reject the particle from your body to prevent further damage.


/vairāk te

Agrie brīvdienu rīti ir tādi kā mazliet no citas pasaules. Visapkārt migla, viss tāds mierīgs, nepamodies. Cilvēku maz, un tie paši tādi nesteidzīgāki. Viss nedaudz mitrs un vēss pēc nakts, viss tāds atpūties. Un vienā pusē pie debesīm bāls pilnmēness, bet otrā - mākoņos noslēpta, nedaudz skarba rudens saule. It kā vasaras saspringums būtu nedaudz atkāpies, it kā viss taisītos ilgam miegam. It kā viss būtu iekrāsots nedaudz vēsos, mierīgākos toņos un nolikts malā atpūtai.

Ziniet, kāda ir vaina 40 stundu darba nedēļai ar normēto darbalaiku? Nu, ja neskaita to, ka šis pēc būtības ir slikti apmaksāts darbs bez izaugsmes iespējām. (Es nesūdzos, btw. Pagaidām ir ok. Pagaidām, jo ar šo nepietiek. Galīgi nepietiek.)
Nu, tad, lūk, vaina ir tāda, ka es galīgi nespēju pieķerties lietām, kas man patīk. Tad, kad uznāk iedvesma - kā šobrīd -, es esmu darbā, un mājās būšu ap astoņiem vakarā, kad visa dienas deva enerģijas jau būs cauri. Kā vakar. Pusstundu pamīcīju pa rokām plastiku un, gandrīz neko no tas neizmīcījusi, noliku malā. Jo tā darbošanās uzlādē, bet arī prasa savu daļu aktīvas uzmanības (ar kuru vakaros mēdz būt tā pašvakāk.)
Un tad vēl ir tā lieta, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kam gluži vienkārši ir nepieciešams vismaz reizi divās nedēļas vienu dienu pavadīt mājās. No rīta līdz vakaram. Un pieķerties visādām neizdarītām lietām. Bet nesanāk. Vajag, bet nesanāk.
Tātad viss, ko es te šobrīd varu darīt, ir funktierēt. Funktierēt par to, kā tikt tālāk par funktierēšanu.

P.S.: Baltais kaķis, kurš pēdējās nedēļās mēdza visu dienu gulēt uz blakus krēsla, šodien ir nolīdis kaut kur citur.

Spaidijs, kurš dejo pie jebkuras dziesmas, ir tik jauks:

Mums darbā ir kaķis. Viņš ir balts, ar gaišām dzintarkrāsas acīm, un ļoti neatkarīgs. Viņš parasti nekad nenāk samīļoties, parasti drīzāk nolien kādā klusākā un saulainākā stūrītī, kur viņam neviens netraucē gulēt. Tieši tāpēc šorīt liels bija mans pārsteigums, kad viņš atnāca pie manis, ielēca man klēpī, sāka murrāt un aizmiga. :) Es sajutos mazliet izredzēta. :)
Lieli piebilst, ka tuvākās pusstundas laikā nevieni darbi man negāja uz priekšu, jo baltais, pūkainais draugs saldi gulēja. Bet tas jau tikai jauki. Mēs abi atpūtāmies. :)