Nonācu pie slēdziena, ka labprāt iemīlētos kādā.

Es sapratu, ka esmu aizmirsusi palielīties par to, ka man ir jaunas pidžambikses.
Uzrakstīju pirmo teikumu un sajutos palielījusies par strīpainām, zilganrozā pidžambiksēm

Ir tāda laimīga, tomēr tukša sajūta. Atceroties Leldes stāstu par to, ka mums katram iekšā ir sava istaba, kurā ir jaatrodas tikai vienam grāmatu plauktam un vienai grāmatai, varu teikt, ka man iekšā nav vairs ne tās grāmatas, ne tā plaukta. Un vēl viņa teica, un šo frāzi ļoti uzsvēra, ka nekad nedrīkst ļaut kādam sanest tavā istabā nevajadzīga kastes ar vecām avīzēm, tas nogurdina dvēseli, līdz kamēr viņa tās visas izlasīs.
Vārdsakot, jārūpējas par savu istabu un jāslauka putekļi no grāmatas.

Un jaunas pidžambikses tiešām iepriecina. ^^

Man šobrīd galvā jaucas F.Bārdas dzejas rindas ar balsta orgānu sistēmas uzbūvi. Man nav ne jausmas, kurā brīdī manas smadzenes visu informāciju samaisīs vēl lielākā melleņnu klimpu maisījumā, kā tas ir šobrīd.

Vot tā, aizmirsu, ko es vēl gribēju pateikt.
Laikam tikai to, ka ir patīkami daudz zināt, bet visu laiku neatstāj sajūta, ka it kā vēl ir kas tāds, ko noteikti esmu aizmirsusi.
Un noteikti ir kas tāds, ko es vēl nezinu.

Tas ir kā ar kalnu, jo augstāk kāp, jo tālāk redzi - jo vairāk uzzini, jo vairāk redzi cik daudz tu vēl nezini.

Atmiņa sāk traktēt lietas pēc savas gribas. Iespējams es vairs nezināšu kā sauc "dakšiņu".

Bet paliek arī vieglāk, jo lietu skaits, kas man būtu vēl pagaidām līdz Z-svētkiem jāzin ir sarucis uz pusi. Un ārā arī parādās kāda kripata sniega, kas visu padara vēl pūkaināku.

p.s. novēlu jums atcerēties savu vārdu un to vai jums ir brāļi vai māsas. ^^

Laikam tomēr esmu bez talanta. Tads pliks šarlatāns.


p.s. Atskaņas padara dzejas rindas saknīgākas.

Šodien ieviesu pirmo ziemassvētku rotājumu - Apelsīna miziņas virteni ar sadurstītām krustnagliņām.

Nedomāju, ka kādu apsveikt vārda dienā varētu būt tik grūti. Tas bija telefoniski, bet tik un tā samulsu kā mazs bērns.

Vēl es atcerējos par sen lasītu, kāda cilvēka sapni, kurā es saņēmu daudz riekstu un šokalādes. Gribēju piezvanīt un apjautāties vai es varētu kopīgi kādu dienu ēst riekstus un šokolādi un varbūt dzert tēju. Man neizdevās.

Telefons šodien man nav draudzīgs.

šorīt aizmirsu rudeni
skrēju cauri pieneņu pļavai
basām kājā
līdz tās nosala
un degungals arī.
Pamodos
dzeltenā lapu kaudzē
ar mapīti rokā.

Viņi palūdza jeb piedāvāja vēl. Viņi vēlas, lai es mazliet palīdzu, ja man patiks, Literārā žurnāla izveidē. Dodu savu ieguldījumu utt.
Es uz kādu brīdi sajutos lepna par sevi, bet nonācu pie secinājuma, ka viņi varēja tādu pašu vēstuli aizsūtīt arī kādam citam. Daudziem citiem. Bet, lai nezustu mans lepnums par sevi, es izlikšos, ka neaizdomājos tik tālu.



p.s. Man vēl aizvien stāv tukša lapa, kurā vajadzētu būt rakstam, bet es sesdien braucu grābt lapas un tādos brīžos domas ir visraitākās.

Viņi man palūdza uzrakstīt rakstu. Rakstu ar savu viedokli. Šobrīd nav nekādas domas, kas īsti tagad ir aktuāls un par ko man vajadzētu rakstīt. Varbūt kādam ir kāda ideja, kas tagad ir aktuāli?!
Jo rakstīt, ko es domāju par tādām lietām kā atmiņas, smaržas, attieksme, vārdsakot iekšējās pārdomas, iesākumā nevajadzētu viņiem piedāvāt, lai gan izskatās, ka tas bija viņu mērķis, lūdzot uzrakstīt rakstu.

Man ir liels, sarkans Sniegbaltītes ābols. Man nav ne jausmas, vai ļaunā ragana to gadījumā nav sindējusi. Atradu ābolu skaisti noliktu uz sava galda. Tagad es to ēdīšu. Un ja tomēr mani ieliks stikla zārkā, es vismaz šodien skaisti izskatījos. Un kā saka veiksmes metamais kauliņš:"Princis arī kaut kad atnāks!" Tā kā mani no ābola ēšanas nekas neattur. Tas ir liels, sarkans un noteikti sulīgi garšīgs.


edit:
Es zinu tas lēnām visa mūža garumā nonāvē optimismu. Tas indē to no iekšienes un beigās nav pat kripatiņas, kas ļautu pasmaidīt. Bet tam var turēties pretī. Satiku divus pilnīgi pretējus vecus cilvēkus. Viens bija apēdis Sniegbaltītes ābolu, bet otrs stikla zārkam sakustoties bija ticis vaļā no nelaimīgā kumosa.

Īstā smarža, neīstais cilvēks. Mazliet pēc tīrība un tā jauki. ^_^
Labi, ka man nākas sēdēt blakus viņam tikai mūzikā. Tad būtu pārāka daudz dažādu domu, kas saistītu ar to visu.
Pārāk daudz atmiņu.

Es māku improvizēt gatavojot ēst. Man izdevās jauka garšas pābaude no tā, ko varēja atrast mājās.
Respektīvi tas ir 2 paciņas rīsu, 1 burkāns, pus sīpols un mazliet vistas filejas. Protams, nedrīkst aizmirst Mango kariju.
Tas viss kopā garšo satriecoši - tieši manā gaumē.^_^


Un vēl man ir ļoti ļauns plāns kā satik cilvēku ar vaigu bedrītēm. ^_^ Es viņam palūgšu, lai viņš man pamāca fiziku vai ģeometriju. Vēl neesmu izdomājusi, kuru no šiem priekšmetiem man vajadzētu vairāk.


Un, vispār, pirmajai dienai atkal sabiedrībā pēc slimošanas ir jauki pozitīva noskaņa.
Demit, es atkal esmu optimistiskāka par opimistisku. ^_^

Satiku vienu no Kristapiem. Varu teikt, ka ir lietas, kas nekad nemainās. Viņu vēl aiz vien reibina katra maigā āda un man liekas, ka netīši izjaucu kādu viņa ilgi plānotu ieceri ar šo man nepazīstamo meiteni.
Bet es jau tikai apsveicinājos un tad atkal devos prom.

Es šodien redzēju pazīstamu cilvēku, bet viņš mani neatpazina.
Nezin kāpēc tas lika man justies labi.
Lai gan viņš ir viens no cilvēkiem pavisam dīvainā sarakstā.

Ai, ar katru dienu es kļūstu arvien dīvaināka.
Pēc stundu ilgas klausīšanās latviešu valodā es sāku runāt latviski un beidzot es arī domāju latviski.
Visa diena pagāja dīvaini un man liekas es nobiedēju to meiteni atbildot angliski.
Vecā labā dzimtā valoda ir atgriezusies.

Maziņš prieciņš un mazliet skumji.
Kā teica Anna: Man ir depresija un tas ir forši.
Labprāt nonāktu telpā ar nepazīstmiem cilvēkiem, lai es varu vienkārši klausīties, kas viņiem sakāms.
Pazīstami cilvēki vēlas, lai es arī atbildu, bet tad varētu tikai māt ar galvu.

Ai, bet es nespētu.
Es pārāk bieži nepiekristu tam, ko viņi teiktu.
Es esmu pārāk ar savām domām.

Mazliet salst.
Mazliet tēloju, lai cilvēki justos labāk.
Es saku, ka gribu atpakaļ, lai gan patiesībā es paņemtu akadēmisko gadu no visa.

Kāpēc?!
Es sajūtos kā uz izķeršanu, kas viņiem visiem no manis ir vajadzīgs?!
Cilvēki, es nezinu dzīves noslēpumus!

Runāt vēlos tikai ar Lindu vai Laumu.
Varbūt arī ar kādu no cilvēkiem dīvainajā sarakstā.
Parējie man šobrīd veido nesaprotamu čabēšanu.

Bet varbūt es radu nesaprotamu čabēšanu viņiem.
Runāju dīvaini.
Nē, zinu, ko viņi vēlas dzirdēt un to arī saku.
Bet viņi jūt, viņi jūt, ka es saku to, ko viņi vēlas dzirdēt.

Bail.
I want go to sleep.
They know and I don`t like that.

Es tomēr pārdomāju dzeltenās kaites vietā es labāk ņemu tuberkolozi.
Pie tā klepus, kas man ir, tas skan prātīgāk, un šī slimība man vienmēr ir patikusi vairāk par jebkuru citu.

Es sāku domāt, varbūt es palieku dzeltena un man varētu būt dzeltenā kaite.
Temperatūra jau divas dienas ir 38 un mazliet augstāk.

Bet, visā visumā, ar spēku, kas man atlicies, es gribu papriecāties par adatiņām, kas sadurstīja man jauku spāri uz muguras. ^^

Dziesmiņa ^^
Es saņēmu jauku dziesmiņu.
Nezinu iemeslu, bet jaukām lietām nevajag iemesla. ^^

Es nonācu pie nelāga secinājuma: man muļķību kladīte ir aizrakstīta līdz pat pēdējai lapai.

un kur es tagad ierakstīšu: "Klusi rīss, svēti rīss
Visi dus, viss ir rīss
Vēl ir Jāzeps un Marīja
Kūtī, nūdeļu pilsetā."

un vēl es gribu iemācīties apmest ritentiņu
un es gribu ēst dzērvenes ar medu
un gribu saprast, kāpēc pelējums krūzītē parādās tikai pēc nedēļas. (ai nē to es zinu, man tas ir jāzin)

Šodien galīgi neveicās: pirku kioskā avīzi un marsu. Avīze bija 9. septembra un marss bija izkusis un atkal sacietējis un tā manuprāt kādas desmi reizes. Kad es vaicāju par šīs dienas avīzi atbilde bija: "Vēl nav atvestas" Par marsu man negribējās vaicāt, jo es viņu tik un tā pēcāk apēdu.

Apēdod piecas šokolādes konfektes un uzdzerot pa virsu siltu kafiju rodas dīvaina sajūta kaklā. Tāda it kā konfektes ar savu cukurotu un saldo garšu būtu izdedzinājušas rīkli un kafija šajā gadījumā būtu joda vietā.
Pēc piektā malka sajūta pazūd.

Visu rītu, visu dienu es cītīgi mācījos ģenētiku. Tā kā varēsiet man jautāt, kas tad īsti ir pamatā mūsu matu vai acu krāsai, bet uzdevumi par to cik indivīdi piedzims ar tadu vai tādu pazīmi, ir jau sajaukuši man galvu un tad sanāk cilvēki ar vasaraibumiem, lai gan vajadzēja būt bez. Un cilvēki ar zilu acukrāsu, lai gan vajadzētu būt brūnai.

Tāpēc tagad es lasu O.Vācieti. Lasu un domāju, cik vārdi var būt spēcīgi, ja tos sarindo pareizā secībā.
Lasu, sēžu saulītē un domāju.

Un kaķis uz balkona ķer nomaldījušos balodi.