Es priecājos tik ļoti, ka viena asaras lāse noritēja pār vaigu. Cilvēki atgriežas un atkal viss ir labi. Neviltots, neviltots prieks par visu, kas notiek apkārt.
Ir tieši tik jauki, cik vajag un ir sajūta, ka būs vēl labāk.

Ja Linda palīdz, tad lietas ātrāk sokas uz priekšu. Vismaz ir kāds, kas klausās un komentē pateikto. Šodien es pārrakstījos rakstot citam cilvēkam uzvārdu apliecībā, savu mūžu nebiju jutusies tik nosarkusi. Zinot vēl, ka pazīstu abus un viņi viens otru nē. Tējot ar matē, medus un saldējuma sajaukumu, bija patīkami šajā karstajā laikā. Vajadzēs atsākt regulāri piestaigāt uz Goiju, bet tad, kad Linda atgriezīsies.





Es zinu kādu jaunu komiku vajag: "Nu... Ceļamies un ejam..."

____
edit: Šodien kaut kā lāgā nemāku rakstīt. Arī te vairākas reizes pārakstījos

Aizbrauca, žēl, ka aizbrauca! Un es pat nepaspēju atvadīties tā kārtīgi. .. tikai tā drusciņ, lai neredzētu cik patiesībā man ir žēl.

Tapšanas proces: atnākts mājās neilgi pēc pusseptiņiem, samēklēt krekls, atstātas zeķītes, piesēsts pie datora, jo nenāk miegs, visbeidzot atdzejots no savārstījuma, kas tapa mājup ceļā pa tukšām Rīgas ielām.

Vārdsakot, kas ir atmiņas un kāpēc cilvēks baidās no nāves! Šeit tas ir uzfrišonāts.
Atmiņa cilvēkam ir kā smalka zīda aukla, kurā viņš saver savu pārdzīvojumu drumslas, lai tās saglabātu savas personības atspulgā. Atmiņa ir cilvēks pats. Tikai tās dēļ viņš rīt varēs būt tas pats, kas bijis vakar. Un, ja viņš baidās no nāves, tad tikai tāpēc ka nav pilnīgi drošs, vai šī atmiņu aukla nepārtrūks, vai viss, kas tajā uzverts atkal neizkaisīsies, jo tā būtu iznīcība.

Jā, pietrūka kāda saprātīga, vai mazāk prātīga dvēsele ar ko padiskutēt.

Es jau šodien sākšu priecāties par to, ka Linda rīt brauc ciemos. ^^

Vai es kādreiz esmu teikusi, ka lasīt ir kaitīgi?!

Gribas iet uz kino. Jāpaņem kāds līdz, bet kur lai kādu atrod?!
Ai, laikam atkal būs jāiet vienai.
Bet zinu tad uz pašu vēlāko seansu.

Ilgi es domāju, kāpēc cilvēki pēdējā laikā nemaz nesūta vēstules. Lai būtu kā būdams es nonācu pie secinājuma modernais laikmets. Visiem kaut kādā ziņā ir grūti saņemties un apsēsties pie rakstāmgalda un kādam uzrakstīt vienkārši sveiki. Vispār kāpēc es par to aizdomājos, bija moments Jausudarbiņa stāstā "Vēja ziedi". Tur puisis meitenei uzrakstīja garu vēstuli, kurā bija gan smiekli, gan nākotnes plāni, gan iemesls asarām, vārdsakot, vēstule tā no sirds un atmiņā paliekoša.



p.s. Kad kāds no jums pēdējo reizi rakstīja vēstuli?!

1. Prieciņš - Upeņu ievārījums
2. Prieciņš - Māja, kas smaržo pēc vārītām upenēm
3. Prieciņš - Domas par upeņu uzpūteni ar pienu

Tu zini, ka vienmēr esi kaut ko zinājis, bet nezini to līdz brīdim, kamēr tu to neuzzini.

Hā, es ļaunprātīgi priecājos par to, cik miļķīgi var būt cilvēki!




Edit.
Ļaunprātīgi priecājoties, es pati sevi padarīju muļķīgu.

Kādu labu laiku sēdēju pie balkona durvīm, kā to mēdz darīt noraizējušies vecāki sēžot koridorā pie mājas durvīm, lai norātu savu kaķi par pārāk ilgu ložņāšanu apkārt pa kaimiņu balkoniem. Un kaķulis atnāca un tik mīlīgi ierāpās klēpi, ka visas domas par to, ka viņš varēja nokrist no rensteles, pazuda.

Lai rūpētos par savu kaķīti, man laikam vajadzētu dzīvot zemākā stāvā, bet tik un tā es labprātāk dzīvotu kādā jumtistabiņā nekā pagarabā.
Pagājušās vasaras pieredze man paliks uz visiem laikiem, kad visu vasaru nosēdēju pagrabā ar gaisa kondicionieri.

Tā visi beidz ampelēties un saņem lielu devu pozitīvisma.


p.s.Un tiem, kuriem pēc viņu domām to nevajag, saņem pozitīvu lādiņu dubultporcijās.

Kaut kur esmu pamatīgi atsitusi galvu.
Prāts ir galīgi aptracis.

Es sajutu pazīstamu smaržu uz ielas. Smaržoja mazliet pēc tīrības.
Nespēju atcerēties notikumu. Atcerējos tikai sajūtas saistībā ar šo smaržu.
Tagad mazliet ielgojos pēc kaut kā.

māsa:"Es neesmu piedzimis! Es neesmu piedzimis! Kad es piedzimšu šūpošos šūpolēs."

Hā! Es apzināti sabojāju savus rudos matus! Hā!

Pirmajā mirklī varēja šķist, ka došanās uz koncertu vienai ir pati lielākā kļūda, ko varētu pieļaut. Bet ko citu var darīt, ja aizmirst sarunāt sev kompāniju.

Pēckoncerta noskaņojums bija tieši tāds kādu man vajadzēja jau pāris dienas.
Varēja kliegt, dziedāt līdz (ja zināja un ja nezināja vārdus), lēkāt un purināt matus.
Salīt līdz kamēr ir sajūta, ka peldējos ar drēbēm.
Iepazīties ar cilvēkiem un runāt ne par ko, tieši tā kā to dara veci paziņas.

Lai pabīdītu mani uz vienu vai otru pusi, cilvēki izmantoja manus gurnus un savas rokas, lai paceltu un noliktu mani citur. Viņi to darīja nepiedienīgi daudz, tāpēc jau koncerta beigās man likās, ka mans viduklis personīgi pazīst vienu ceturto daļu no apmeklētājiem.

Pozitīvi daudz labu emociju. ^^

Es beidzot pielāgoju krāsiņas tā kā man patīk

Vislabāk domas var sakārtot slaukot ar slotu plašu, jo plašu un smilšainu, jo smilšainu asfalta laukumu. Domas pašas sakārtojas kā uz burvju mājienu.