Ķirši rada tādu pašu atkarību kā rieksti. Tie stāv acu priekšā, un tu nespēj apstāties, kamēr tie visi nav apēsti. Tie pat tev liek atgriesties pie koka, jo ķirsu skaits rokās sarūk daudz straujāk nekā tu ej.
Vienīgais loģiskais izskaidtrojums ir stavēt pie koka līdz brīdim, kad tev vairs nav spēka apēst vēl kādu ogu, lai gan man šodien, tas likās maz ticams.
Puncītis pilns ķiršogu.^^

Nez ērces uzbrūk bez iemesla?

Trīs reizes pāri un ceturtajā paliec ezera vidū bez jebkādas iespējas atgūt elpu.
Liekas, ka pēdējā laikā šis teikums varētu tik daudz ko izskaidrot.
Sakot ar ta pārnesto nozīmi beidzot ar praksi. Tā kā slīkt es netaisījos, nevaru uzrakstīt sirdi plosošu stāstu par baltu gaismu vai sen neredzētām vecmāmiņām.
Nesen redzēju saulrietu jūras krastā. Zinu, ka cilvēkiem tas neliekas nekas tāds, it sevišķi tiem, kas dzīvo pie jūras un redz to katru vakaru, bet man tas likās jauki. Pēc tam man bija vēlme zīmēt. Uzzīmēt kaut ko, kas spētu attainot izjūtas, kadas cilvēks sevī spēj iemiesot. Es nebiju tik sen zīmējusi, ka pirmā mirklī šķita, ka tas atkal jāmet pie malas, bet ar laiku pierod pie visa arī pie atgriešanās. Tagad man līdz vasaras beigām visur līdzi būs kastīte ar krāsām, zīmuļiem un pāris lapam. Gluži kā soma, kuru nēsāju lidz pirmo vasaras mēnesi. Tajā bija viss, kas nepieciešams, lai paliktu kaut vai jūras krastā. Nu jā tā vēljoprojām būs man līdz.

Gribētos uzrakstīt ko skaistu, lai tas aizmāktu prom nejauko priekšnojautu.

Man nepatīk, ja man zvana tikai tad, kad pēkšņi atceras, ka es eksistēju.

Vispārīgi sen ir gribējies ar kādu parunāt par eksistenciālo varbūtību...

Ai, arī lietus laikā ūdens ir silts un paštaisītas laipiņas noder lai ielektu ūdenī par kapeiku tālāk un bez iespējām apdauzīt kājas.


mans šīsdienas secinājums: man patīk kāpt kokos, skraidīt ar basām kājām, cīnīties ar garām zālēm, braukāties ar laivu un visādas citādas iklaides, kas atgādina bērnību. ^^

Es tikko sapratu kāpēc ir izdomātas tādas lietas kā vasaras nometnes. Tas ir, tāpēc ka vecāki nespēj bērnus izturēt 365 dienas gadā.
Tas tagad pierādās ar manu māti un maniem mazajiem radiniekiem.

Vēl jau pie vainas varētu būt mana pārlaimīgā sajūsma un mēnes fāzes.
Bet nekas man netraucēs domāt, ka pie visa vienmēr ir vainīgi mazie radinieki.

Apbrīnojami kā mana māte ir spējusi tajās dienās kamēr biju prom iegādāties vēl trīs jaunus kurpju pārus, lai gan pirms es devos prom viņa jau bija paspējusi nopirkt divus pārus vasaras kurpīšu.
Pieci pari nedēļas laikā.
Tas noteikti ir kāds no kurpju fetiša paveidiem.
Bet visā visumā man ir žēl, jo es ar labprātāk pastaigātu pa kurpju veikaliem.

Esmu beidzot mājās.
Latvijas putekļi bija noilgojušies pēc manis. Es to pēc šodienas pastaigas laikā secināju.
Jaunākās veids ka dzert vīnu ir dzert vīnu ar kolu, mums to iemācīja Beile(vietējais Ungāru puisis, ļoti interesants cilvēks)
Tagad kādu laiku nedzeršu vīnu. Planēt pa Budapeštas ielām bija trakulīgi, bet nākamā diena nebija patīkama.
Viekārši piecas fantastiskas dienas un seši fantastiski vakari.



p.s. Es esmu laimīga. Vēderā lido tauriņi. Piedavām nevaru sagaidīt piekdienu.

Padomāju un secināju, ka labprātāk dzīvotu bohēmā. Tādā kā Karko darbos. Parīzes bohēmā. Tadā kura uzplaiksnī un liesmo. Tādā kurā es sajustu sevi. Tādā kurā man liktu pakļauties. Atceros vārdus no kādas nesen lasītas grāmatas. "Kāds prieks, ja sieviete atrod vīrieti, kuram viņa var pakļauties, prieks par viņas sievišķību, kas uzzied stiprās rokās!" Zinu cik ļoti tas neatbilst manam vecumam un pieredzei. Man tādas vispār nav, es pat teiktu. Pieredzes trūkums. Jā tie būtu īstie vārdi "Pieredzes trūkums" Bet jā, tā ir tikai viena maza daļiņa no bohēmas, bez šīs daļiņas var arī iztikt.
Inteliģence, tā ir otra lieta. Bohēma ar sarunām, kas liek prātam augt. Kas liek reibt bez mākslīgas iejaukšanās. Vārtīšanās spilvenos un smiešanās līdz vēlai naktij par neveiksmīgu joku. Tas vairāk atbilst mūsdienām. Vasaras siltums un saule, kas riet vēlu, jo vēlu.
Un vieglums, kas pārvalda tavu prātu un miesu, ir trešā lieta.
Tas viss ir kaut kas tik nenosakāms un vilinošs.
Atcerējo kādu piedāvājumu - pavadīt nedēļu vasarā neko nedarot. Vienas vasaras bohēma. Bohēma prātam ne miesai, pagaidām tas varētu būt vislabākais, ko vēlēties, par pārējo var domāt citreiz.

Tā, notiek jaunā Prāta Vētras albūma ievērtēšana. ^^

Pagaidām vēl nav īsti konkrēta viedokļa.

Šodien man bija tādas tuvākas, intīmākas attiecības ar elektrības stabu.
Ieskriet stabā un noberzt gar to celi līdz asinīm māku tikai es.
Nākot pie datora vēl paspēju ieskriet stenderē jau trešo reizi šodien un ziniet tas no tiesas sāk palikt sāpīgi.

Varētu sākt filozofēt kāpēc pastāv tāda lieta dzimšanas dienas, man jau nav iebildumi pret savējo, bet uzņemties dāvanas sagatavošanu trīsdesmit cilvēkiem ar visdažādākiem raksturiem ir neizsakāmi grūtāk nekā sākumā var likties. Labi vien ir tas, ka šobrīd ir palikušas vairs tikai astoņas puspabeigtas dāvaniņas.

Šodien bija tik labi, it sevišķi, kad pēcpusdienā stāvējām satīti vienā šallē.

Izcepu pāris desmit vafeļu un tagad nav neviena, kas tās apēstu.

Vēl secināju, ka vafeļu panna ir kaut kas burvelīgs. ^_^

Mēs dabūjām desmit..
Mēs esam ģēniji..

Šobrīd nevaru sagaidīt sesdienu, tad būs "Muzeju nakts"
Visiem, kuriem nav slikums, vajadzētu uz tām iet.

Vispār ir tik ļoti priecīgs garstāvoklis.
Vispār es jūtos mazliet laimīgāka, nekā parasti.

Mēs ar Karīnu esam malači pabeidzām projektu un uztaisījām vēl arī slaid šovu. Wīī!!!
Tagad sekos grūtākais, aizstāvēšana, bet ar to mēs ar tiksim galā.


p.s. Man ir parādījusies velme gribēt viņu sev blakus biežāk.

Viss smaržo pēc citroniem.
Citroni, citroni, visapkārt citroni.
Vienkāršāk man ir jaunas smaržas.

Filma "Klucis - Nepareizais Latvietis" bija vienkārši vārdos neizsakāmi dievīga.
Tur tika pateikts pilnīgi viss, ko par šo mākslinieku kāds jebkad būtu varējis pateikt.
Un atsauce par latviešiem kā tādiem bija tieši vietā un ar visu ironisko piegaršu.

"Maza dīvaina tautiņa, kura ir jāizmēra un jāapraksta."

Bet par izstāsdi "Padomju mitoloģija" varu teikt, ka pietrūka, kaut kā tāda, kas liktu sajust to dziļo domu.
Arī Skulmes darbi nebija no tiem labākajiem. Lai gan ko tad es saprotu no mākslas vēstures.
Visā visumā bija tieši Padomju soceālistiskajā garā veidota, un tas laikam bija šīs izstādes mērķis.
Bet darbs, kura fonā bija Rafaela Sikstas Madonna, bija kaut kas unikāls un vārdos pat īsti neaprakstām un viegli komisks.

Man paliek mazliet bail no tā, ka es viņam tik ļoti patīku, ka viņš var teikt, ka mani mīl.
Bail no tā, ka es pat vārdu mīlestība neizprotu. Un ticiet man nemaz negribu šobrīd vai jebkad izprast.
Bet viņš tā pilnā nopietnībā saka, ka mani mīl. Un ziniet man ir bail no tā.

Man laikam ir pārāk bail kādam pieķerties tik ļoti.

ai dzīvosim, redzēsim, tikai ļoti ceru, ka viņš mani nenobiedēs un es nebēgšu prom.

Tiešām sāk likties, ka tas nav lemts.
Jo vairāk tā liekas, jo vairāk no manas puses gribas panākt pretējo efektu.
Man pat sāk likties, ka es pārāk daudz gribu.
Vienkārši šī draudzība ir pārāk laba, lai tādu pazaudētu.
Kā ne kā, varētu teikt, labāka drauga nav. (ja nu vienīgi Linda)

Šonakt man ir randiņš ar mēnesi.