Man ir liels, sarkans Sniegbaltītes ābols. Man nav ne jausmas, vai ļaunā ragana to gadījumā nav sindējusi. Atradu ābolu skaisti noliktu uz sava galda. Tagad es to ēdīšu. Un ja tomēr mani ieliks stikla zārkā, es vismaz šodien skaisti izskatījos. Un kā saka veiksmes metamais kauliņš:"Princis arī kaut kad atnāks!" Tā kā mani no ābola ēšanas nekas neattur. Tas ir liels, sarkans un noteikti sulīgi garšīgs.


edit:
Es zinu tas lēnām visa mūža garumā nonāvē optimismu. Tas indē to no iekšienes un beigās nav pat kripatiņas, kas ļautu pasmaidīt. Bet tam var turēties pretī. Satiku divus pilnīgi pretējus vecus cilvēkus. Viens bija apēdis Sniegbaltītes ābolu, bet otrs stikla zārkam sakustoties bija ticis vaļā no nelaimīgā kumosa.