Es šodien redzēju pazīstamu cilvēku, bet viņš mani neatpazina.
Nezin kāpēc tas lika man justies labi.
Lai gan viņš ir viens no cilvēkiem pavisam dīvainā sarakstā.

Ai, ar katru dienu es kļūstu arvien dīvaināka.
Pēc stundu ilgas klausīšanās latviešu valodā es sāku runāt latviski un beidzot es arī domāju latviski.
Visa diena pagāja dīvaini un man liekas es nobiedēju to meiteni atbildot angliski.
Vecā labā dzimtā valoda ir atgriezusies.

Maziņš prieciņš un mazliet skumji.
Kā teica Anna: Man ir depresija un tas ir forši.
Labprāt nonāktu telpā ar nepazīstmiem cilvēkiem, lai es varu vienkārši klausīties, kas viņiem sakāms.
Pazīstami cilvēki vēlas, lai es arī atbildu, bet tad varētu tikai māt ar galvu.

Ai, bet es nespētu.
Es pārāk bieži nepiekristu tam, ko viņi teiktu.
Es esmu pārāk ar savām domām.

Mazliet salst.
Mazliet tēloju, lai cilvēki justos labāk.
Es saku, ka gribu atpakaļ, lai gan patiesībā es paņemtu akadēmisko gadu no visa.

Kāpēc?!
Es sajūtos kā uz izķeršanu, kas viņiem visiem no manis ir vajadzīgs?!
Cilvēki, es nezinu dzīves noslēpumus!

Runāt vēlos tikai ar Lindu vai Laumu.
Varbūt arī ar kādu no cilvēkiem dīvainajā sarakstā.
Parējie man šobrīd veido nesaprotamu čabēšanu.

Bet varbūt es radu nesaprotamu čabēšanu viņiem.
Runāju dīvaini.
Nē, zinu, ko viņi vēlas dzirdēt un to arī saku.
Bet viņi jūt, viņi jūt, ka es saku to, ko viņi vēlas dzirdēt.

Bail.
I want go to sleep.
They know and I don`t like that.