Saņēmos un ielaidu iedvesmu mājās, tagad man ir daudz krāsiņu uz audekla.
Atkal uznāca vēlme pēc vietas, kur stāvētu molberts pusattaisītas krāsas, audekls un daudz mazu dvielīšu otu slaucīšanai.
Vēl gribētos, lai viss jau būtu atrasts, izdarīts un tagad būtu laiks, pēc pāris gadiem.
Īsāk: Gribētos tagad tā kā gribētos, lai ir nākotnē.

Man vajadzētu uztraukties par to, ka uz uzaicinājumu ierasties atbildēja tikai Ženija un pārējie vienkārši to noignorēja?!
Varbūt viņi ir jāuzaici normālu cilvēku valodā bez neparastiem jociņiem?!
Es atkal totāli izgāzos, demit!


Bet uz kalna bija ūber jauki un instruktoram arī nebija ne vainas. Tagad oficiāli varu pateikt, ka esmu šīs dienas laikā iemācījusies braukt ar snovbordu un daru to neslikti.
Vēl man ir jauni jauki puscimdiņi, kas mēģina pieskaņoties manai matu krāsai, lai gan tomēr ir nedaudz par gašu.
Un vispār es jūtos vairāk vai mazāk happy. ^^

Visiem vajadzētu piecelties, divas reizes palekties un tad tikai turpināt rakāties internetos.

Kates lillā cepurītei piemīt īpaša burvība. Uzvelkot to var paspēt iemīlēties pilnīgi napazīstamā cilvēkā divu 7. trolejbusa pieturu garumā.

Bija labi, bija labi, bija labi...
Lēkāju, lēkāju, lēkāju...
smaidīju, smaidīju, smaidīju...
dejoju, dejoju, dejoju...
plaudēju, plaudēju, plaudēju...
skaļi dziedāju līdz krievu valodā...
baudīju koncertu no pirmās skaņas līdz pēdējai un vēl aizvien baudu...

Tik labi nebiju pēdējā laikā jutusies ^^

Pirmais plāns neīstenosies, tāpēc nolēmu rīt iet tramdīt Lindu. ^^
Vajadzētu viņai piezvanīt...


edit:
Tā kā Linda nav sazvanāma, viņai rīt būs pārsteigums.

Visi pasmaida, jo mans balkons ir nosarmojis balts un ja visi pietiekami daudz pasmaidīs varbūt iedegsies saulīte.

Tagad cilvēki taupa arī uz ievārījuma rēķina.
Nezinu, agrāk man vienkārši liekas dīvaini fakts, ka veikalā pie jogurtiņiem var nopirkt rīsu putru.
Tagad man liekas dīvaini tas, ka viņā ir pārāk maz ievārījuma.
Tas ir nepiedodami. Ievārījums ir tik svēta lieta, nu gandrīz tas pats, kas tēja ar cepumie.

Man gribas, lai kāds man vienkārši pateiktu, ka es esmu skaista. Ir apnicis dzirdēt: "tu esi jauka" vai "tu esi ļoti interesanta".
Un tagad es bez jebkāda nopietna iemesla dusmojos uz cilvēkiem. Vispār es uz viņiem dusmojos, jo neviens man pādējā laikā nav pateicis kaut ko jauku. Un pukojos par to, ka man gribas dusmoties. Un vēl es nesaprotu kāpēc tiem, kas regulāri par to čīkst, tādas lietas saka biežāk.
Un tāda muļķīga iemesla dēļ es vēl vairākas stundas dusmošos, pukošos, sūdzēšos, čīkstešu un žēlošos līdz man pāries un es samierināšos ar to.

Uldis kaut kur pazudies sen neko nav rakstījis. Arī Lauma nav sen rakstījusi.
Vispār Laumai būtu jāpiezvana un Mārcim arī, un Kāmim un Robertam ar. Es tak gribēju viņus ielūgt uz dzimšanas dienu. Vairs nav tālu. Tiešām jāpiezvana. Varbūt otrai Laumai arī jāpajautā, varbūt viņa gribēs ierasties. Noteikti jāpierunā Linda.
Man ne visai padodas plānošana, bet vispār es varētu izlikties, ka tā ir pārsteiguma ballīte man. Vai arī sarīkot tematisku pasākumu ar azartspēlēm. Vēl mēnesis, bet tomēr būtu drīz jāpiezvana.

Es jūtos tik laimīga. Tik brīva un mierīga. Zinu, ka būtu bijis jauki, bet kā draugi mēs esam labāki cilvēki. Vienīgais, ko es gribētu ir, lai viņš iemāca savai meitenei kaut ko no manis. Lai iemāca skatīties zvaigznes vai priecāties par mazo resno mikimausu, kurš baksta puncī ar slapjo melno degunu. Kaut kā gribas teikt, lai iemāca priecāties par dzīvi vai lai iemāca skriet cauri peļķēm. Es nezinu pat, kas tas varētu būt, bet lai iemāca. Tā es jutīšos vēl laimīgāka. Es šodien kādu sev nepazīstamu cilvēku padarīju par pasaulē laimīgāko būtni, un tas mani priecē.
Reizēm būt tādai, par kuru neviens nezin ir patīkami un ir patīkami redzēt, ka cilvēks izdara pareizo izvēli.

Es jūtos labi un man šobrīd tas ir galvenais. ^^

Tātad draugi!

Māsa vairāk kā 1 reizi dīca man konfektes, vairāk kā 2 reizes man tika nolaizīts vaigs, vairāk kā 3 reizes es bēgu no viņas skrienot cauri istabām, vairāk kā 15 reizes viņa centās uzrāpties man pičpaunā, vairāk kā 4 reizes tas izdevās mani nežņaudzot, vairāk kā 5 reizes viņa uzkāpā augstāk par ceļiem, vairāk kā 6 reizes es esmu par viņu vecāka, vairāk kā 7 reizes māsa pārripinājās pāri riču raču spēļu laukumam, vairāk kā 8 reizes viņa man meta ar rotaļlietām, vairāk kā 9 reizes es viņu nesāju opā, vairāk kā 10 reizes es bakstīju viņu, vairāk kā 11 reizes es centos viņai uztaisīt uz vaiga buču maratonu, vairāk kā 20 reizes viņa nevaldāmi smējās, vairāk kā 30 reizes mēs kopīgi nevaldāmi smējāmies, vairāk kā 40 reizes es viņu neparko nemainītu, vairāk kā 50 reizes mēs kopīgi esam mētājušās ar saplēstiem papīriņiem.

Sešu kilometru pastaiga cauri mežām pa kalniem un lejām velkot ragaviņas, kuras ik pa brīdim ietriecas potītēs. Tas viss noslēdzas ar pamatīgu kāpu, bet patīkami ir kopā ar mazajiem radiniekiem, kuri sēž ragutiņās, braukt lejā no šī kāpas. Otrpus kāpai ir trakojoša jūra. Brālis izmēģināja nopeldēties, viņu pašā krastā pārsteidza vilnis, kas sniedzas mazajam pāri galvai. Mēs ar māsu sēdējām satinušās segā un klusiņām dziedājām vasarīgas dziesmas. ^^
Visa visumā izdevusies diena, ja neskaita uzsisto lūpu pikošanās laikā. Tagad pāri kreisajam lūpas kaktiņam velkas gara strīpa un vaigs ir mazliet jūtīgāks kā parasti.

Bet mūsu veidotais sniegavīrs turēsies braši(es ceru).
Un māte būs veikusi kārtējo maratona slēpošanas procesu savam priekam.

Baudiet sniegu, kamēr tas vēl ir.

Man laikam jāuzrīko mandarīnu ātrēšanas sacensības.

Jāizveido saraksts ar vajadzīgajām un jau sagādātajām lietām.
Tā - jau ir: četri kilogrami mandarīnu
un vēl vajag: Cilvēkus, kuri ēstu mandarīnus

Pēdējo dienu laikā ir radusies atkarība no melnas jo melnas kafijas.
Kā arī tagad zinu, ka slapji sērkociņi aizdegas tikai ar trešo mēģinājumu.
Neiztikt bez atziņas par tejkannas svilpošanu: ielejot dažāda tilpuma ūdens daudzumu tā svilpo augstākos vai zemākos toņos. Arī šobrīd tā svilpo visai jauki un man liekas, ka ūdens tajā ir tieši divām krūzītēm, jo tonis ir diezgan augsts.

Kafijas smarža, kas pamodina;
Divas zaļas tabletītes ik pēc trim stundām;
Fizikas formulas;
Smaids uz lūpām;
Saule, mākoņi un sniegs - tās ir lietas bez kā šodien neiztikt.

Šodienas zobārsta apmeklējums radīja manī vēlmi izgudrot veidu kā salabot zobus bez urbšanas.
Domāju, ka kāda sesdienas pēcpusdiena būtu tam ideāli piemērota.

Es izdomāju, kāpēc tika radīta elektriskā spuldzīte: patiesībā Tomasam Edisonam bija bail no tumsas un uguns.
Manuprāt, daudzas lietas cilvēce ir radījusi, jo tai ir bijis no kaut kā bail, šīs lietas palīdz mazināt bailes.
Zāles ir noteikti radītas, jo cilvēkiem ir bail no nāves.

[0:32:06] Lelde says: tu esi visuma dieviete tikai pati to vēl nezini
[0:32:07] Lelde says: :*
[0:33:54] Anītis says: tiešām, es nezināju...
[0:33:58] Anītis says: (wasntme)

Es gribu bučoties!

Gribējās pateikt un padalīties ar izjūtām, bet, nē, šodien tās paliek pie manis!
Gribējās tā ļoti klusiņām tikai kādam vienam iečukstēt tās ausī, gandrīz pat tā, ka nesadzirdētu, un viltīgi pasmaidīt un izlikties it kā nekas nebūtu teikts.

Istabā ir strūklaciņa,
Uz avīzes žāvējas čiekuri,
Es guļu līdz diviem pēcpusdienā.

Tā ir mana šodiena.

Es esmu cepumiņu čiepējs. ^^


Edit:
Es esmu ļoti neveiksmīgs cepumiņu čiepējs, jo visi cepumiņi izbira uz zemes.