Brengulis galvā.
Viss liekas tik labi un patīkami.


P.S. Drosmes līmenis tagad laikam ir pluss 5.

Gribas tā vienā elpas vilcienā izstāstīt visu, visu. Bet jūtu, ka elpas nepietiks un tad vēl ir tāda kņudoņa iekšā, ka es to visu varētu paturēt pie sevis un neteikt nevienam, kur es biju šīs trīs dienas un kur pavadīju septiņas stundas, nebaidoties par dzīvības draudiem no liela un baisa suņa, kas parasti apēstu visus nevēlamos ienācējus (vismaz šis suns tā izskatījās), bet tā kā ne visai gribu, lai šis fakts pazūstu atmiņas kambaros, piezīmēšu sev mazliet, mazliet no tā visa šeit.
Tāds garš brauciens cauri tumsai, tādā mazā mašīnītē. Dīvainākie sapņi, kādi man bijuši guļot ārpus mājām. Rīts dzestrs un rasota zāle. Pienākumi un kā mazs palīgs visur līdz, liekas, ka neesmu no tiem labākajiem palīgiem. Tad bumbieru lietus, bumbieru bruģis un bumbieru elle, un tumša bumbieru sula. Nogurumu, nogurums. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu tik mierīgi gulējusi, varbūt piparmētru tēja ar medu, bet parasti es pamostos naktī reizes piecas, šoreiz es gulēju mierīgi un pamodos tikai no rīta.
Šajā atvasaras dienā objekts Skrunda 2 jeb Mežaine bija brīvi atvērts uz papīra 11 un dabā 13 cilvēkiem. Pirmajā momentā īsti nevar saprast, ko tev tagad iesākt. Iekšā esi, a ko tālāk. Un tā lēnām soli pa solim dodies izpētīt šo cilvēku, cerams ne Dieva, pamesto vietu. Dzīvokļi izskatās tā it kā pēkšņi nezināmu iemeslu dēļ visi to iedzīvotāji būtu pazuduši, protams, ar visām mantām, atstājot tik pāris ievārījuma burkas. Mājas ir diezgan labā stāvoklī un rodas jautājums, kāda velna pēc tiek celtas jaunas, ja šeit tā pat ir pietiekami labas ēkas. Domāju, mums nebūtu problēmas sadatlīt, kuru poģezdu katrs ņetu, ja vien zinātu kāda ir īres maksa. Un visām neprecētajām (nestrādājošajām) karavīru sievām, griezties pēc informācijas, man liekas, piektā nama otrajā trepjutelpā vienā no pirmā stāva dzīvokļiem.
Šī skaistā kultūras iestāde, kas bija spējīga demstrēt kino, spiežot pēc lentām uz grīdas, uzņemt lasītājus savā minī bibliotēku un dīvaino sporta zāli, kur sākas uzvara ir tāds kultūras epicentrs. Grīda, gan bija tāda it kā no pārāk cītīgas skriešanas un mazgāšanas ar lietavām iepuvisi un nestabila. Pašaizsardzības un vingrojumu pamācības un ļoti neizprotams karavīra zīmējums zāle uzbūra tādu darbīgu sporta stundas ainu. Bibliotēka un visa šī kultūras iestāde bija ar ģipša plāksnēm rotāta, krāsu gamma unikāla - rozā visdažādākās gaišuma pakāpēs un zilais tonis, kas ar to kontrastēja.
Pirmais bunkurs, kurā es biju bijusi. Hlors, daudz hlora aromāta. Tumšs un pārāk ātri soļi un slīdoša grīda. (viss man kādreiz būs pašai savs lukturīts) Es nezinu, vai tas atbilst patiesībai, bet likās, ka iekārtojums, mazliet tā kā uz plakātiem.
Viņi varētu veidot savu biznesu ar āboliem, varētu būt daudzi, kas gribētu pirkt ābolus no Skrudas 2, tikai tā iemesla dēļ, lai pateiktu "es šodien ēdu ābolu no bijušās lokatora pilsētiņas zonas".
Garāžas, Katla māja, šautuve un armijas atpūtas daļa, un viss, viss, ka pietrūkst spēka atrast īstos vārdus katrai vietai, lai izteiktu to iespaidu.
Zinu vienu, tur dzīvo varen dzīvelīgs bebrs, odi, kas spēj tevi apēst dzīvu un nezināmas izcelsmes mušiņas, kas nosedz griestus un rada zumēšanas skaņas.
Mans elpas vilciens beidzās un pārējo varētu izstāstīt ar nākamo, bet tik un tā nebūs pateikts viss. Daži procenti informācijas, jau ir labāk nekā nekas.
Un vēl nesaistītas lietas, kuras jāpiezīmē: Miķelis sāka ar mani runāt, man ir 3 litru burka ar medu un pāris melones(audzētas uz plēves)
Nezinu, kāds bija mans ciemiņa status, jo nevaru nonākt pie viena konkrēta slēdziena. Es parasti rodu risinājumu visam, bet tagad tas kaut kā nesanāk vieglāk ir integrēt.
Ceru uz apsolītiem āboliem un Irbenes radiolokatoru, kā arī vārdiem "līdz nākamai reizei". ^^

Kāpēc visiem šodien patīk satraukt manu mazo bērna sirdi?

Apēdu daudz maizes doniņas.
Tagad tikai jāsatiek kāds saimnieka dēls.

Šodiena sākās ar to, ka es aizgulējos par veselu pusotru stundu. Pēc tam taisot brokastis saplēsu medus burku ar lipīgu un tekošu medu. Tad manam printerim vairs nebija kārsas, lai varētu izdrukāt CV un vēl tonna nelaimju.
Kad beidzot visu biju izdarījusi un izdomājusi, kur izdrukāšu CV, tad, paskatoties pulkstenī, secinu, ka tas ir par trim stundām vēlāk nekā tam vajadzētu būt.
Tieku pie CV.
Pirmais pieturas punkts bija JRT. Jauki parunāju ar Kasieri, tad Apsargu un vadībai, atdod CV, pieklājīgi pakniksēju. "Vakances nav, ja būs dosim ziņu." Mans pluss es dzīvoju ļoti tuvu.
Tālāk gāju uz Dailes teātri. Ieeju pa galveno ieeju, man saka: "Teātris slēgst! Ā, jūs no personāla, laikam." Atbildu, ka nē, bet labprāt būtu. Mani aizsūta uz kaut kādu telpu un liek jautāt dežurantei. Aizeju "tā cilvēka nav, pagaidiet!". Gaidu. Pēc 20 minūtēm ierodas cilvēks, kuru es gaidīju, izrādās tas nav īstais un man jāiet uz otro stāvu 65.kab. laikam. Dežurante:"Ak, vai man neviens neteica, ka viņa tur vairs nav. Labi, sekojiet man." Viņa vēl ko murmināja, man liekas, ka "bardaks" bija tas vārds. Mani aizved ieeju parunāju atdodu CV, vietu nav, bet Parsonāldaļas vadītāja, kaut ko uzraksta uz mana CV un saka, ja būs zvanīs, tieku pavadīta, līdz lejai.
Labi, tālak eju uz Nacionālo. Paceļam mani gandrīz nobrauc, bet tas nekas.
Nacionālā teātra dežurants uzreiz, "sveiki, ko jūs meklējat?". Es visu izstāstu un man saka, ka šī sieviete, kas par to atbild nav šodien darbā un tad man iedod numuru un e-pastu, lai tik zvanu un prasu, ja būs, tad būs. Kā teikt mēģināts nav zaudēts.
Sapratu, ka man beidzās teātri un nolēmu pamēģināt operā. Aizeju. Man saka, ka nav, bet varu jautāt Aijiņai. Gaidu līdz tiks sazvanīta, bet viņai tieši tagad beidzās darbs un Aijiņa nāk lejā pa trepēm. Atdodu CV un mēs mazliet parunājam, saprotu, ja es būtu puisis iespējams uzreiz tiktu pieņemta, viņiem tagad tieši visi puiši aizgājuši prom, bet meitenes palikušas.
Kaut kā tā beidzās mans pirmais mēģinājums nest CV uz iespējamām darba vietām.

Mēģinu noskaidrot, vai smaidu var konvertēt latos.
Ja mans smaids ir vērtīgāks par dzīvību, bet dzīvības vērtību var izmērīt pēc salauzto siržu skaita, tad sanāk, ka smaidu latos konvertēt īsti nevar. Tomēr ja, piemēram, velns, to vēlas nopirkt, tad varbūt varētu iznākt šī pāreja, bet velnam parasti interesē dvēsele un mana ir tāda palietota un es piedevām nezinu kāda ir pāreja no dvēseles vienībām uz smaida vienībām.
Labi es izrēķināju, ka viena salauzta sirds varētu būt vienlīdzīga ar trīs izēstām ievārījuma burciņām un divām šokolādes tāfelītēm. Kā noskaidroju globālais kurss starp dzīvību un sirdīm ir 1:4, tā tad viena dzīvība ir vienlīdzīga ar 12 ievārījuma burciņām un 8 šokolādes tāfelītēm.
Tā tad mans smaids ir vērtīgāks par 12 burciņām ievārījuma un 8 šokolādes tāfelītēm.
Tik tālu esmu uzzinājusi, par ko smaids ir vērtīgāks, bet konvertēšana man īsti neizdodas, jo nav īsti skaidrs kādam vajadzētu būt kursam starp smaidu un latiem.

Gaidīju Kati un man pretī bija izlikti lieli plakāti. Zinot, ka Kate kavēs lēnām sāku tos lasīt. Izlasīju visādu noderīgu informāciju par pasākumiem septembrī un ļoti sapriecājos, ka izdosies Lindu izdabūt no mājas + pašai pabaudīt kādu jauku izklaidi. Es tur tā priecājos, līdz saprotu, ka viņas nemaz nebūs Latvijā šajos datumos, jo viņa brauc prom 3. septembrī. Tad mans prieks noplaka vēl vairāk, jo izsecināju, ka nav neviena tāda, ar kuru man ļoti gribētos iet uz pasākumiem. Nē, ir tādi cilvēki, bet es nespēju viņus iedomāties nevienā no jauniešu dienās paredzētajām lietām.
Un tad vēl Baltās naktis.
Man steidzami jāatrod Lindai kāds aizvietotājs. XD

I'm not calling you a liar,
Just don't lie to me.
I'm not calling you a theif,
Just don't steal from me,
I'm not calling you a ghost,
Just stop haunting me,
And i'll love you so much,
I'm gonna let you,
Kill me



p.s. ļoti gribējās tās publicēt, atsevišķi no dziesmas.

Man ir mazliet tada sajūta it kā es negaidot būtu izmesta no gultas. Es teiktu, visai mulsinoša sajūta. Tada "Ko man tagad darīt? Vai vispār vajag kaut ko darīt?" un "varbūt ir jāpaliek un jāturpina gulēt uz grīdas".
Es laikam skatīšos multenes, jo tāpat visi vēl guļ. Multenes attīra domas vai vismaz nomierina sirdsapziņu. Vai kaut kā tā.

Es smaržoju jauki pēc granātāboliem un mazliet dzērvenēm. Laikam sapratu vannas burvību, bet tik un tā nespēju tur nosēdēt ilgāk par stundu. Vienīgais, kas mani piespiestu tur palikt ilgāk ir kāds, kas nomazgā muguriņu.
Atkal tuvojas rudens. Es to jūtu. Pagaidām pietrūkst dažas lietas, bet sajūtas ir tādas pašas.

And I hate daydreaming. Daydreaming is bad for me, because then i have the feeling that these dreams are for someone esle.

Puff! Man uznāca slinkums zīmēt logo. Kāpēc man iedeva neierobežotu termiņu, es jūtu, ka tas novedīs pie slinkošanas. Galva ir pilna ar idejām, bet roka neceļas pēc zīmuļa. Visas šīs biedrības un burti kuriem ir jābūt logo. Kā vispār tos var pievienot un man vēl nevar vaļā viņu veco logo un es nezinu, ko vajadzētu labo. "Kaut ko gaisīgu!" Vienīgie noteikumi un vēl burti. Labi, cīnīšos ar sevi tālāk.

Mana izdoma apsīka, pavisam apsīka un vispār sāk likties, ka nevajadzētu rakstīt, jo tas tikai noved pie vēl vairāk nepateiktiem vārdiem un kalniem, kuros jākāp. un vēl aizvien liekas, ka pilnmēness ir tepat aiz stūra, un stūris nemaz nav tik nopulēts, kādam tam vajadzētu būt pēc tik ilgas berzēšanā, lai apskatītu mēnesi, kurš patiesībā nemaz nevēlas tapat ieraudzīt, tāpēc ka tam ir sevī glabājami noslēpumi. Arī patiesība ir tikai ilūzija par kaut ko pazuduši, iespējams, ka tā bija vecmāmiņas dārgākā rotaslieta, bet varbūt vienkārša veidlapa, kam svarīgam, kuras gala termiņš bija pirms diviem mēnešiem. Un tam visam pa virsu krājas universitātes pieteikumi, kurus uzrakstīt nav laika vai spēka, katru reizi cits iemesls tos palikt nostāk. Varbūt galva ir pārāk smaga no metāla, kam īpaša pielietojuma nav un tas par spīti visam negrib palikt matos. Tad vēl ir tēja. tās garša atsauc atmiņas par to, ka, atkārtoti uzlieta, tā nemaina garšu un noteikti vajadzētu atrast spēļu kauliņus un nodoties citā pasaulē, kurā fantāzija tikai pieaug. Tad tumsā var arī spīdēt zaļi, un būt mazs un pūkains, kā arī iet dzīvot purvā edot maitu. bet tā ir jauna mirāža no tējas. šobrīd ir jāuzraksta pieteikumi un jāizcīna vieta nākamiem tris gadiem. derētu arī nauda, bet tā nāks komplektā ar pārējo, tāpēc nav pat pieminēšanas vērta.

Man liekas, ka galva drīz noreibs, darīt lietas istabā, kurā pirms brīža tika lakota kumode, iespējams bija sliktākā doma šodien.

Es vēl aizvien nevaru izmest ārā no galvas to svešādo valodu. Un visa tā "Bubbling" lieta man sēž galvā. :D
Vispār jau es sapratu, ka nekā jaukāk par smiešanos, līdz laika robeža ir pazudusi, nav. Bez visādiem pirmā sitiena jokiem nekas nav tik jauks. Kā arī Black books un vīns. Jā, pie tā varētu pierast.

Jūra, kas ir pāris metru attālumā, paliek jūra. Turp neviens neiet, jo ts vienkārši ir pa tuvu, kā arī smiltis salien visur.

Vēl viena atklāsme, saule vairs nesasilda gaisu pietiekami, jo vakars ir vēss, bet man vismaz ir zaļa jaka tagad :D

Jau vairākas nedēļas apzināti esmu izvairījusies no problēmu risināšanas. Jo tuvāk nāk gala termiņi, jo vairāk saproti, ka vajadzētu sākt kaut ko darīt lietas labā. Šo pāris nedēļu laikā esmu sapratusi, ka melot ir vieglāk nekā pateikt, kas patiesībā notiek tavā prātā. Un cilvēki nemaz jau īsti negrib zināt, kas ar tevi notiek, viņi pieklājīgi pavaicā, jo tu nesavaldīšanās dēļ esi aizlidinājis kādu grāmatu vai iznīcinājis ilgi rakstītu eseju.
Man atrakstīja vēstuli un es par to sapriecājos, bet man nebija spēka, lai pieliktu sevi pie rakstīšanas un atbildētu uz to. Man pietrūkst spēka pat novest līdz galam iesāktos darbus. Tad, kad vairākus mēnešus no vietas tu redzi, ka visam, ko tu dari tā pat iznākumā nebūs jēgas, tu pārstāj censties.
Šobrīd nožēloju, ka neaizgāju un nepieprasīju, lai skolotāja uzraksta to rekomendāciju un neaizsūtīju reizē ar Lindu pieteikumu. Gribētos neuztraukties kā paies nākamais gads šeit, bet domāt kā es izdzīvotu tur un kas man būtu līdz tam jāiemācās. Nē, es nevarēju saņemties un pastāvēt par to, ko vēlos, jo īstenībā es vēl neesmu skaidri sapratusi, kas ir tas, ko es vēlos.
Sapratu, ka vēl viens nopietns iemesls, kāpēc neaizgāju un nepieprasīju ir tas, ka māte nemaz nevēlas, lai es kaut kur dotos prom, lai es viņu atstātu. Ja vajadzēs domāt un rīkoties šajā sakarā, zinu, ka stimuls būšu tikai es un neviens nepalīdzēs. Tomēr gribētos, lai lietas pasniegtu uz paplātes, lai gan labi apzinos, ka tās varētu būt tikai brokastis gultā, nevis izplānots nākotnes mērķis, parādīta augstskola un varbūt pat darbs vai mazākais stimuls no ārpuses, kas visu laiku atkārtotu - vai tu jau to izdarīji?!
Savu mūžu neesmu jutusies tik nevajadzīga sev kā šobrīd. Tas laikam ir briesmīgākais, ka tu sāc dusmoties uz sevi. Kamēr var vainot citus, kā to darīja bērnībā, viss likās tik viegls un tu neesi vainīgs ne pie kā.
Galvenais jau laikam ir tas, ka es jūtos apjukusi un nezinu, ko tagad iesākt.
Vismaz redzēt erotika rakstura sapņus ir jautri un kārdinoši. XD
Un zināt, ka pēc tevis ilgosies, ir ļoti patīkami. ^^

Un es zinu, ka galvenais man ir saņemties un beidzot pabeigt iesākto.

Starp citu Linda tev ceturtdien jābūt mājās, es iešu ciemos. ^^

You Scored as Satanism

You scored as Satanism. Your beliefs most closely resemble those of Satanism! Before you scream, do a bit of research on it. To be a Satanist, you don't actually have to believe in Satan. Satanism generally focuses upon the spiritual advancement of the self, rather than upon submission to a deity or a set of moral codes. Do some research if you immediately think of the satanic cult stereotype. Your beliefs may also resemble those of earth-based religions such as paganism.

Satanism
100%
Hinduism
80%
Agnosticism
70%
Atheism
60%
Judaism
60%
Paganism
50%
Buddhism
50%
Haruhism
50%
Islam
40%
Confucianism
30%
Christianity
20%


P.S. http://www.quizfarm.com/quizzes/Religion/Connacht/which-is-the-right-religion-for-you-new-version/

Es zinu, ko tādu, ko nezina neviens. ^^


Kādu ilgu laiku es dejošu sēnīšu deju.

Maģiskais trio atkal dosies bradājumos.
Sāku domāt vai gadu vēl spēšu izlikties, ka neko nezinu, neko nejūtu, neko nedomāju un neko nevēlos. Jo stipri jau vienreiz apdedzinājos ar šādu situāciju. Vai nu palikt inertai pret iekšējo un ārējo spiedienu, vai darboties. Tāds ir nomācošais jautājums.

Un es atkal izjūtu prieku par cilvēkies ar vaigu berdrītēm, ja tas nebūtu dīvaini es varētu stundām ilgi pētīt kā cilvēkam smaidot atklājas vaigu bedrītes.
Mēs ar māti nospriedām, ka tas ir gēnos. Jo viņai nezin kāpēc patīkot ruda matu krāsa, tas ar ir gēnos.
Vārdsakot, lietas, kas var līdz vājprātam vilināt ir gēnos.

Cepure cilvēkus uz ielas iepriecina un tad es jūtos dubult lepna par to.

p.s. Tiem kas nezin, man ir cepure ar manu vārdu "AnīC" ^^

Nedēļa. Visai pozitīva spriežot pēc manas jaunās pozitīvisma skalas, lai gan tās parametri līdz galam nav gatavi.

Pirmdien, nākot mājās, beidzo iepazinos ar tantiņu, kas stāv uz ielas stura un tirgo puķēs jeb šajā gadalaikā tie bija pūpoli. Es vienmēr gāju viņai garām un domaju par to, ka nespēju nekādi palīdzēt vai darīt, ko citu un tāpēc vienkārši, kā vairums sabiedrības daļas viņu ignorēju. Bet pirmdien, es gāju garām un viņa atkal sāka dziedāt savu dziesmu par maizi un izsalkumu, Man nebija naudas pat tik daudz, lai sanāktu vienai tramvaja biļetei, bet es atdevu viņai savu Laimas šokolādi, jo nezin kāpēc tas likās pareizāk, nekā pašai to apēst. Un tantiņa izrādījās jauka, ar spīti visam, ko es par tādiem civēkiem esmu domājusi. Viņa raksta dzeju un daudz domā par politiku. Viņa ir viena no tiem jaukajiem vacejiem cilvēkiem.

Otrdiena, ģimeniski padīju audzinot mazos radiniekus pasaules gudrībās. Un secināju, ka brālis mani jau var uzvarēt dambretē, kas piecgadīgam bērnam ir liels saniegums. Viņam neiet tik labi ar duraka spēlēšanu un arī zolītes principus viņš līdz galam neizprot, bet ir redzams progress, man prieks. Māsa izradās ir tik pat priecīga par peļķēm kā es, jo skiešana cauri peļķēm līdz kājas ir slapjākas par slapju ir jautrāk, ja tev ir kompānīja. Māsa tam ir lieliski piemērota.

Trešdiena, tā atceros tikai to, ka sēju mezglus, sasēju sevi un sapinos virvēs.
\
Ceturdiena, pikikošana, miknikošana, iknikošana. Lauma un Linda ir jaukākie piknikojuma biedri. Mēs devāmies meklēt pamestu spoku māju. Pa ceļam atradām pamestu aviācijas institūtu, pamestas kopmītnes, dīvainu vietu ar trim vientuļām mašīnām. Vieta beigās bija ķīšezera krasts. Vēl atradām pamestas dzelzceļsliedes, nu labi mēs tās jau iepriekš zinājām, bet pats galvenais, bez tā ka mums līdzi bija pilna cepure ar valriekstiem čaumalās, knaibles-nazis, biepiemmaize, ābolkūka un tēja, ir tas, ka mēs pavadījām jauki laiku, nemaz neatrodot meklēto māju, kas izrādījās bija tikai aiz kādas citas ēkas, mazliet pa kreisi nekā mēs gājām.

Piekdiena, Depo 7 gadu jubileja. Ar to laikam ir izskaidots viss. Bet varbūt nē?! Jauki, patīkams nogurums atgriežoties mājās.

Sesdiena, Linda tomēr pavadīja 24 stundas manās mājās. Saldas lietas tagad liekas tik šķebīgas, ka gribas kādu laiku no tām atturēties. Bet mēs labi pastrādājām uztaisījām daudz saldu kūku. Tikai divas, bet tas liekas daudz. Jāatcerasa atgādināt Lindai, lai viņa nekad neko negatavo no iebiezinātā piena, parāk saldi.

Svediena, pagaidām rit tikai stundu, bet es gaidu rītu, jo tad došos bradājumos pa Rīgas centru meklējo ēkas, kurās vēl nav būts. tagad paris stundas pagulēšu, pēc pamošanās sāksies svēdienas lielais pavasara bradājiens. Paredzu jauku dienu, jeb kā pareizāk teikt kaut lītu lietus,



šajā nedēļā notika vēl tika daudz lietas un tik daudz iekšēju kofliktu, ka visus nespēj atcerēties.