Gribas tā vienā elpas vilcienā izstāstīt visu, visu. Bet jūtu, ka elpas nepietiks un tad vēl ir tāda kņudoņa iekšā, ka es to visu varētu paturēt pie sevis un neteikt nevienam, kur es biju šīs trīs dienas un kur pavadīju septiņas stundas, nebaidoties par dzīvības draudiem no liela un baisa suņa, kas parasti apēstu visus nevēlamos ienācējus (vismaz šis suns tā izskatījās), bet tā kā ne visai gribu, lai šis fakts pazūstu atmiņas kambaros, piezīmēšu sev mazliet, mazliet no tā visa šeit.
Tāds garš brauciens cauri tumsai, tādā mazā mašīnītē. Dīvainākie sapņi, kādi man bijuši guļot ārpus mājām. Rīts dzestrs un rasota zāle. Pienākumi un kā mazs palīgs visur līdz, liekas, ka neesmu no tiem labākajiem palīgiem. Tad bumbieru lietus, bumbieru bruģis un bumbieru elle, un tumša bumbieru sula. Nogurumu, nogurums. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu tik mierīgi gulējusi, varbūt piparmētru tēja ar medu, bet parasti es pamostos naktī reizes piecas, šoreiz es gulēju mierīgi un pamodos tikai no rīta.
Šajā atvasaras dienā objekts Skrunda 2 jeb Mežaine bija brīvi atvērts uz papīra 11 un dabā 13 cilvēkiem. Pirmajā momentā īsti nevar saprast, ko tev tagad iesākt. Iekšā esi, a ko tālāk. Un tā lēnām soli pa solim dodies izpētīt šo cilvēku, cerams ne Dieva, pamesto vietu. Dzīvokļi izskatās tā it kā pēkšņi nezināmu iemeslu dēļ visi to iedzīvotāji būtu pazuduši, protams, ar visām mantām, atstājot tik pāris ievārījuma burkas. Mājas ir diezgan labā stāvoklī un rodas jautājums, kāda velna pēc tiek celtas jaunas, ja šeit tā pat ir pietiekami labas ēkas. Domāju, mums nebūtu problēmas sadatlīt, kuru poģezdu katrs ņetu, ja vien zinātu kāda ir īres maksa. Un visām neprecētajām (nestrādājošajām) karavīru sievām, griezties pēc informācijas, man liekas, piektā nama otrajā trepjutelpā vienā no pirmā stāva dzīvokļiem.
Šī skaistā kultūras iestāde, kas bija spējīga demstrēt kino, spiežot pēc lentām uz grīdas, uzņemt lasītājus savā minī bibliotēku un dīvaino sporta zāli, kur sākas uzvara ir tāds kultūras epicentrs. Grīda, gan bija tāda it kā no pārāk cītīgas skriešanas un mazgāšanas ar lietavām iepuvisi un nestabila. Pašaizsardzības un vingrojumu pamācības un ļoti neizprotams karavīra zīmējums zāle uzbūra tādu darbīgu sporta stundas ainu. Bibliotēka un visa šī kultūras iestāde bija ar ģipša plāksnēm rotāta, krāsu gamma unikāla - rozā visdažādākās gaišuma pakāpēs un zilais tonis, kas ar to kontrastēja.
Pirmais bunkurs, kurā es biju bijusi. Hlors, daudz hlora aromāta. Tumšs un pārāk ātri soļi un slīdoša grīda. (viss man kādreiz būs pašai savs lukturīts) Es nezinu, vai tas atbilst patiesībai, bet likās, ka iekārtojums, mazliet tā kā uz plakātiem.
Viņi varētu veidot savu biznesu ar āboliem, varētu būt daudzi, kas gribētu pirkt ābolus no Skrudas 2, tikai tā iemesla dēļ, lai pateiktu "es šodien ēdu ābolu no bijušās lokatora pilsētiņas zonas".
Garāžas, Katla māja, šautuve un armijas atpūtas daļa, un viss, viss, ka pietrūkst spēka atrast īstos vārdus katrai vietai, lai izteiktu to iespaidu.
Zinu vienu, tur dzīvo varen dzīvelīgs bebrs, odi, kas spēj tevi apēst dzīvu un nezināmas izcelsmes mušiņas, kas nosedz griestus un rada zumēšanas skaņas.
Mans elpas vilciens beidzās un pārējo varētu izstāstīt ar nākamo, bet tik un tā nebūs pateikts viss. Daži procenti informācijas, jau ir labāk nekā nekas.
Un vēl nesaistītas lietas, kuras jāpiezīmē: Miķelis sāka ar mani runāt, man ir 3 litru burka ar medu un pāris melones(audzētas uz plēves)
Nezinu, kāds bija mans ciemiņa status, jo nevaru nonākt pie viena konkrēta slēdziena. Es parasti rodu risinājumu visam, bet tagad tas kaut kā nesanāk vieglāk ir integrēt.
Ceru uz apsolītiem āboliem un Irbenes radiolokatoru, kā arī vārdiem "līdz nākamai reizei". ^^