Mana izdoma apsīka, pavisam apsīka un vispār sāk likties, ka nevajadzētu rakstīt, jo tas tikai noved pie vēl vairāk nepateiktiem vārdiem un kalniem, kuros jākāp. un vēl aizvien liekas, ka pilnmēness ir tepat aiz stūra, un stūris nemaz nav tik nopulēts, kādam tam vajadzētu būt pēc tik ilgas berzēšanā, lai apskatītu mēnesi, kurš patiesībā nemaz nevēlas tapat ieraudzīt, tāpēc ka tam ir sevī glabājami noslēpumi. Arī patiesība ir tikai ilūzija par kaut ko pazuduši, iespējams, ka tā bija vecmāmiņas dārgākā rotaslieta, bet varbūt vienkārša veidlapa, kam svarīgam, kuras gala termiņš bija pirms diviem mēnešiem. Un tam visam pa virsu krājas universitātes pieteikumi, kurus uzrakstīt nav laika vai spēka, katru reizi cits iemesls tos palikt nostāk. Varbūt galva ir pārāk smaga no metāla, kam īpaša pielietojuma nav un tas par spīti visam negrib palikt matos. Tad vēl ir tēja. tās garša atsauc atmiņas par to, ka, atkārtoti uzlieta, tā nemaina garšu un noteikti vajadzētu atrast spēļu kauliņus un nodoties citā pasaulē, kurā fantāzija tikai pieaug. Tad tumsā var arī spīdēt zaļi, un būt mazs un pūkains, kā arī iet dzīvot purvā edot maitu. bet tā ir jauna mirāža no tējas. šobrīd ir jāuzraksta pieteikumi un jāizcīna vieta nākamiem tris gadiem. derētu arī nauda, bet tā nāks komplektā ar pārējo, tāpēc nav pat pieminēšanas vērta.