Gaidīšana ir pats briesmīgākais process no visiem.
Tu sēdi it kā bezdarbībā, jo neko sakrīgu nevari darīt, jo kuru katru brīdi tev vajadzētu iet, bet tas velkas un velkas. Un sev nezināmu iemeslu dēļ tas ir mokoši un nomācoši.

p.s. Un pats no šīs gaidīšanas rodas sajūta, ka esi pievilts un par tevi ir aizmirsuši. Nu labi pagaidīšu vēl mazliet, bet ko darīt, ja tā izrādīsies taisnība un solītais nepielpildīsies?!

Man šī dziesma tā patīk, ka es vienkārši to nevaru šeit neielikt:

12mitie glaimus gaida
Kā jau muļķi sēž un smaida

Ļaunums visur tikai viens
Un tas būtu par maz piens

Esam skolā strazdulēni
Apkārtējie paliek mēmi

10.2 meitenes
Skaistākās uz pasaules

10.2 džekiņi
Ir pavisam 7inji

Iesvētību tēma mums
Nav pa prātam tā kā jums

Otrā stundā cietām mēs
12itie matus plēš

Visus viņus novedām
Bosiem figu rādījām

Tāpēc diži neceriet
Lūdzu drusku pasmaidiet

Mēs tā pat vislabākie
Pieņemiet un iepūtiet

Labi, labi beidzam jau
Beigsim lielos apbižot.

Mani šodien iepriecināja. ^_^

Ziema ir jauka, un gribu sēdēt dziļi laukos sniega kupenā līdz ceļiem.
(tikai vēl līdz galam nav sākusies)

Bija jauki, nu tā it kā viss kā vajadzēja, bet visu laiku uzmācās doma, ka tā tomēr nav tā vieta kur man gribas būt.

Skatījos telefonā gaidīda līdz man piezvanīs un pajautās vai es ar nevēlos doties pie viņiem, vai līdzi viņiem. Uz kādu nenozīmīgu vietu apkārtējai pasaulei, bet saistošu viņiem.
Bet telefons tā arī nezvanīja, un es paliku tur tā sēdēdama un smaidīdama, bez smaida.

Kā būtu ar pikniku pie Lindas mājās, tā kā pirms mazliet ilgāka laika.
Un atkal varētu pēkšņi izdomāt novilkt filmu un ūdenspīpe un Lindas cepumi un jogurts.

Es tik ļoti sagribēju tā kā senāk, ka pat varu apstrīdēt savus vārdus un teikt, ka mainīties iekšēji ir slikti.
Gribu sevi atpakaļ.

Nesaki vis,
ka šī pasaule būtu par skaļu,
lai divi
maziņi, maziņi, maziņi
varētu dzirdēt viens otru,
nesaki vis.

O.Vācietis ir tik pat labs kā Čaks. Namaz nemēģiniet pierādīt pratējo!!

Šodien, šajā nepārprotami brīvajā dienā pamodos no tā, ka saule spīdēja iekšā pa manu istabas logu, un tieši acīs tā, ka nācās tās aizžmiegt vēl ciešāk.
Nevaru sagaidīt, kad beidzot viņa būs klāt, lai varam braukt.
Vesela nedēļa bez jebkādas saziņas ar ārpasauli (Rīgu) ir man no tiesas nepieciešama.
Visu nedēļu nedarīsim neko, tikai atpūtīsimies un no jauna iepazīsim Latvijas dabu.

Ārprāc, es tiešām sāku runāt kā biologs.

Hmm, Tu cilvēks esi pūlējies un domājis kaut kādu sviestu, lai viesiem tas šķistu pietiekami labs un viegli parādāms, bet beigās tik un tā uzrodas kāds, kurš to visu noliek pie vietas un pasaka, ka tas nekam neder.
Fuij, kāpēc vienmēr valda uzskats, ka viņu ietekme ir pati galvenā, un ja tā nav viņu ideja, tad tā nekam neder.

Laiks domāt vēl ir divas dienas un tad ir jārāda, bet šobrīd nav ne ideju, ne domas kā īstenot.

Vai mazu zaļu feju uzbrukums ir pietiekams iemesls, lai to varētu saukt par maģisko cīņu? Vai arī nē?

Domas skaidra pa galvu un jaucās kopā, bet neviena nekam īsti neder. Pārējie arī ir kūtri, bez dažiem izņēmumiem.

Gribu saslimt un nedoties uz to visu pasākumu, nedod nekādu zvērestu, un nedomāt par neko.

Gribu skraidīt viena pa mežu un rāpties kokos kā toreiz pie jūras. Es biju tik augstu un tik tālu no zemes. Man bija bail nokrist, jo negribēju sasisties, bet gribējās atlaist rokas no zariem un liekties atpakaļ un sajust smiltis zem pakauša.

p.s. Katru dienu ap pieciem sāp galva.

Diena visā visumā bija jauka, smieties ir veselīgu. Un man nepatīk mans smaids.


p.s. Kā vilku piemin, vilks klāt.

Man pazuda jeb kādas domas par to kā es jūtos. Tās izgaisa taustiņklikšķos, lietus torksnī un trīcošajā miesā.
Tās izskrēja cauri kā vēja pūstas un nedomā atgriezties.
Visticamāk palika kaut kur tumšajos koku stāvos, kas netālajā parkā viegli šupojas vējā.
Katru rītu Domas atgriežas pie manis un katru nakti atvēl vietu sapņiem.
Skaistiem un pūkainiem, negaidītiem sapņiem.
Tas liekas tik prātīgi no Domu puses atvēlēt vietu ilūzijām, bet vai tas ir kaut cik noderīgi?!
Lietus līst tik dažādos toņos. Var saklausīt pat dažas oktāvas.
Zaļie nagi zib no viena taustiņa pie otra. Tie klusējot raksta tukšus bez domām saistītus vārdus.
Aukstums atkāpjas, bet vēl mazliet salst.

Mēs gājām uz tramvaju un visu ceļu runājām svešā mēlē, tas bija tik savādi, kad uz brīdi aizmirsu dzimto valodu.
Viņa aizbrauca un dodoties mājās sāka līt. Lija mazliet un tas netraucēja, aiz muguras kāds gāja un runāja par lietusargu un ignorēšanu, es palūkojos atpakaļ un tika piekrītoši pamāts, ka tas ir domāts man. Izlikos, ka neredzu un turpināju ignorēt, līdz sāka līt sitprāk, tad apstājos un piekritu tikt pavadīta kādu ceļa gabaliņu zem lietusarga.
Es laikam izstaroju labu auru, pēdējā laikā cilvēki uz ielas pret mani izturas pārlieku laipni. Man patīk, bet es vēl kļūšu iedomīga. ^_^

Palasījos kurbeli un atmiņā palika vārdi "vienīgais, ko tad var, ir peldēt upē uz mugras un izlikties, ka nekā nav"

Tas ir tik patiesi, gribu peldēt. aukstā, jo aukstā ūdenī. Pret straumi gribu peldēt.
Man pēdējās dienas nav bijis tik labi.
Valoda un Goija ietekmē.
Tur atkal skanēja mūzika, kurai es vienmēr prasu izpildītāju, neatceros vienkārši. Un Viņa tur nebija, tā mūzika ir Viņa atbaidoša, mēs tā nolēmām, jo visas reizes, kad Tā skan Viņš tur nav.

Man ir filmas un vesela nakts laika. Es to izmantošu lietderīgi. ^_^

Man beidzot ir vienalga. Es izprotu gada būtību un priecājos par to. Man tīk šis varen dramatiskais nobeigums.
Ja dzīvē notiktu kā pasakā, tad šī nebūtu no tām laimīgajām, bet ar savu daļu morāles gan.

Lasīju kādu smieklīgu fanfiku:"Ja Tu neesi pārliecināta, ka mīli šo zēnu, tad iedomājies kā būtu skulpstīties ar viņu."

Uz kājām man ir ar krāsainiem flomasteriem sazīmēti zīmējumiņi, klasesbiedri cītīgi pie tā piestrādāja.

Satikt vecos draugus ir labi un reizē biedējoši. Ir sajūta, ka tev vairs nav par ko runāt ar viņiem, viņi liekas tik tāli, lai gan agrāk bija visur blakus.

Dzīve iet agšup. Gribas dejot un sajusties, mazliet ne kā sev!

Sajūta ir tāda, ka Rudā būtu atgriezusies pāris gadus atpaļ un vairs saprātīgi nespēj domāt.

Ķīkst kā mazs bērns un pieprasa sāli.

Reibt no nepareizā ir tik pat patīkami kā no īstā.

Zinu to, jo esmu izjutusi.

Uzdāvināju kastani, kā jau soliju.
Tik daudz divdomību vienā dienā nebiju nedz izteikusi, nedz dzirdējusi. Sajūta tāda mazliet vairāk kā priecīga, es pat teiktu eiforiska. Tā atmosfēra ir tāda, lai darītu sulbības, lai izliktos vai lai būtu patiesa. Vispirms abi, tad viens, tad otrs. Parāk daudz. Es navaru uzreiz izlemt, ko darīt.
Kāpēc viņai tik bieži bija jāatkārto, ka es smaržoju pēc viņa. Es to zinu, bet negribu, varbūt gribu.
Katrā ziņā es esmu pārāk maza un nesaprotu pasauli.
Es nemāku būt elastīga uz visām pusēm. Es vēl aizvien jūtu tā cilvēka smaržu, kā viņa izteicās mazliet pēc tīrības.
Gribas atpūsties, tas cilvēks, pat vakar atnāca, lai pateiktu, ka nenāks. Man parasti nesalst, es nemēdzu salt, bet kad viņš ir blakus es salstu, un tā vien gribas, lai sasilda un tad stāvam zem viena mēteļa. Tā kaitina šī sajūta, jo es negribu. Tik tiešām negribu.
Tas ātri pāries, jo uzradīsies kāda cita. Tas priecē. Vai arī nē, nezinu.

Ar laiku es varēšu pierādīt Kristapam, ka pasaule ir jauka. Es zinu, ka man tas izdosies, es jūtu to.

Ir tāda velnišķīga sajūta. Jūtos ļauna. Ir sajūta, ka es daru, ko aizliegtu, un tas mudina turpināt.
Es saku tikai "es" un nedomāju par citiem, tas nav raksturīgi man. (un jau atkal)

Bija visai dīvaina sajūta, Viņa teica, ka izskatās tik piemīlīgi. No vienas puses jauki, ka viņai nebija līdz fotoaparāts. Tukšums ir aizpildīts ar prieku, bet tādu neparastu prieku. Es tak zinu, ka tas ir viņš un tā tas arī paliks. Cilvēks, kuru reibina jebkura maiga āda.
Zilumi un zobu nospiedumi liek domāt par kādu citu, par to cilvēku, kas atņem visu jauko, un sniedz tukšumu.
Man nekut, ja es negribu, lai kut.

Es pēdējā laikā sajūtu cilvēku smaržu. Katram cilvēkam tā ir atšķirīga.
Nevaru saprast kāpēc cilvēki nesmaržo pēc krustnagliņām.

Man kut, ja man elpo ausī. Es to sapratu.

Tukšums piepildās ar patīkamu prieku un tas ir jauki.
Es atkal jūtos jauka.
Atkal varu kādam atdot savu laimes sajūtu. Kāds vēlas?

Tas liekas tik dīvaini, ka tevī ir sakrājušās visas labās domas un kādā brīdī tevi tirda tik ilgi līdz tu to pasaki. Pasaki visu, ko domā, jūti un glabā sevī. Pēc tam ir tik tukša sajūta, jo vienīgais, ko tas cilvēks tev deva pretī ir vārdi "Tu esi jauka. Tas ir jaukākais, kas ar mani ir noticis pēdējā laikā." Tad tu sajūties kā muļķe un neko nesaproti. Tas tik briesmīgi. Būtu jau labi, ja manī būtu, kas slikts arīdzen, bet ir tikai vairs tukšums.
Gribās, lai kāds to piepilda.

Telefons reizēm nemaz nav tik slikta lieta, ja zvana īstā persona un īstajā brīdī.
Viņai arī bija kas sakāms, bet sajūta, bija tāda, ka viņa zinātu, ka es jūtos ne šā ne tā un piezvanījai, lai pārliecinātos un iepriecinātu. Gribas viņu par to samīļot un teikt paldies.

Es kādu brīdi nejutīšos nedz pūkaina, saulaina un strīpainas šalles man noteikti arī nebūs. Kādu brīdi drīz tas pāries.

Es šodien atminējos vēl vienu cilvēku ar tik dievīgām vaigu bedrītēm, kā manam klasesbiedram. Tikai nesaprotu kāpēc tas cilvēks nevienam nepatīk, man patika, bija jauki parunāt par šo un to. Un tās vaigu bedrītes, varbūt tikai dēļ tām man bija tik viegli ar šo cilvēku runāt.

Šodien nosolījos vairs nekad netaisīt ēst. Nezinu kā un kāpēc, bet pirkstu es sablenderēju. Sāp!

Man gribas uz viņu kliegt, lai gan man nav nekādu tiesību to darīt