Kastaņi ir visa pamatā

Uzdāvināju kastani, kā jau soliju.
Tik daudz divdomību vienā dienā nebiju nedz izteikusi, nedz dzirdējusi. Sajūta tāda mazliet vairāk kā priecīga, es pat teiktu eiforiska. Tā atmosfēra ir tāda, lai darītu sulbības, lai izliktos vai lai būtu patiesa. Vispirms abi, tad viens, tad otrs. Parāk daudz. Es navaru uzreiz izlemt, ko darīt.
Kāpēc viņai tik bieži bija jāatkārto, ka es smaržoju pēc viņa. Es to zinu, bet negribu, varbūt gribu.
Katrā ziņā es esmu pārāk maza un nesaprotu pasauli.
Es nemāku būt elastīga uz visām pusēm. Es vēl aizvien jūtu tā cilvēka smaržu, kā viņa izteicās mazliet pēc tīrības.
Gribas atpūsties, tas cilvēks, pat vakar atnāca, lai pateiktu, ka nenāks. Man parasti nesalst, es nemēdzu salt, bet kad viņš ir blakus es salstu, un tā vien gribas, lai sasilda un tad stāvam zem viena mēteļa. Tā kaitina šī sajūta, jo es negribu. Tik tiešām negribu.
Tas ātri pāries, jo uzradīsies kāda cita. Tas priecē. Vai arī nē, nezinu.

Ar laiku es varēšu pierādīt Kristapam, ka pasaule ir jauka. Es zinu, ka man tas izdosies, es jūtu to.

Ir tāda velnišķīga sajūta. Jūtos ļauna. Ir sajūta, ka es daru, ko aizliegtu, un tas mudina turpināt.
Es saku tikai "es" un nedomāju par citiem, tas nav raksturīgi man. (un jau atkal)

Garastāvoklis: mazliet egoistiska