Tas liekas tik dīvaini, ka tevī ir sakrājušās visas labās domas un kādā brīdī tevi tirda tik ilgi līdz tu to pasaki. Pasaki visu, ko domā, jūti un glabā sevī. Pēc tam ir tik tukša sajūta, jo vienīgais, ko tas cilvēks tev deva pretī ir vārdi "Tu esi jauka. Tas ir jaukākais, kas ar mani ir noticis pēdējā laikā." Tad tu sajūties kā muļķe un neko nesaproti. Tas tik briesmīgi. Būtu jau labi, ja manī būtu, kas slikts arīdzen, bet ir tikai vairs tukšums.
Gribās, lai kāds to piepilda.

Telefons reizēm nemaz nav tik slikta lieta, ja zvana īstā persona un īstajā brīdī.
Viņai arī bija kas sakāms, bet sajūta, bija tāda, ka viņa zinātu, ka es jūtos ne šā ne tā un piezvanījai, lai pārliecinātos un iepriecinātu. Gribas viņu par to samīļot un teikt paldies.

Es kādu brīdi nejutīšos nedz pūkaina, saulaina un strīpainas šalles man noteikti arī nebūs. Kādu brīdi drīz tas pāries.