Aiz neko darīt un tā ka visas pārējās mājas lapas bija izskatītas, nolēmu ielūkoties šīs dienas horoskopā.
Tas bija šāds: Simpātijas būs abpusējas. Draugi uzradīsies tieši tad, kad būs vajadzīgi.

Sajūta ir tāda, ka atbilde uz manu jautājumu, kas mani nomoka jau labu laiku ir sen ierakstīta zvaigznēs, bet varbūt tā ir tikai viena liela sakritība?!
Uznāca viegls drebonis - satraukums.

To es skaidri un gaiši zināšu rīt, es tā domāju. Bet varbūt nezināšu nekad, tas man patiktu labāk, nebūtu nekādu problēmu.

Un vēl kas. Vai tagad apgalvojums "Mēs varētu iet iedzert tēju" būtu jāuztver divdomīgi?
Tas vēl jānoskaidro.

Tā sāp kreisais plecs! Kur ir Kristaps, kad viņu vajag!?

Ir grūti un būs vēl grūtāk. Vienīgais mierinājums, ka es varu ātri pielāgoties, vēl jāparunā ar dejošanas skolotāju, varbūt man atļaus dejot vai iet teātrī, jo korī es taču netiku.

Pozitīvais esmu sākusi mācīties spēlēt klavieres, man iepatikās, gandrīz kā matemātika, tikai starp notīm. Rodas tāds prieks, kad tu spēj pareizi nospēlēt vismaz vienu mažoru.

Reizēm tomēr liekas, ka es varētu vienkārši ņemt un bļaut uz tā saukto priekšniecību, kas viņi jau sen aizmirsuši, kā ir mācīties un tagad grib, lai es vēl pēc tam eju savā vienīgajā it kā brīvajā dienā un palīdzu, lai paši tiek galā tā viņiem arī vajag.

Gribas uz Goiju, ļoti gribas.

Un kāpēc neviens no jaunajiem klasesbiedriem nav dzirdējis par salat finger vīreli?
Es nesaprotu. Un man ar tādiem būs jādzīvo kopā veseli trīs gadi? Pat paliek bail domāt vai maz mēs atradīsim kopīgu valodu!

Rīt man ir diagnostika angļu valodā, bet es visu vakaru mācijos Bioloģiju.

Nakad nebiju varējusi iedomāties, ka cilvēku var pārņemt tāda laimes sajūta no tik bezjēdzīgām sarunām. Gribējās krist viņam ap kaklu un teikt "tu vienmēr es bijis un būsi mans visupirmais labākais draugs". Bet pēkšņi uznāk tāds mulsums un atkal domas par to, ka tas varētu nobiedēt. Tomēr pastaiga pēc tējas, kopā ar viņu bija noderīgākā šajās pāris dienās. Draugi cilvēkiem ir vajadzīgi pat, ja kāds notiesas saka, ka tādus nevēlās.
Ak atkal uznāca egoistisks nosakņojums, gribas kādu paturēt tikai sev vienai.

Vēl pavisam nejauši es jūtu, ka mani grib paņem un aizvilkt prom no manas ierastās dzīves. Prom no tā, kas uzradies pēdējās gada laikā. Kā būtu, ja es kādu ņemtu līdz? Tad man nebūtu tik ļoti bail.

Negribas, bet reizē gribas!

Tad jau redzēs un katrā ziņā vēl ir skola, pavisam jauna.

Man vēl ir divi pāri jaunu apavu. Jūtos iepriecināta.

Un nezināms rūgtums dziļi iekšā.
Sajūta tāda it kā es būt kādu pievīlusi. Esmu?!?
No sirds ceru, ka nē!

Uz kreisās rokas divi pamatīgi zilumi, uz labās nobrāzums līdz elkonim. Zilumi uz abiem ceļiem. Sāp!
Vēl aizvien nespēju noticēt, ka var nokrist no vienas sētas divas reizes. Roka izskatās tā it kā regulāri tiktu durstīta ar nevajadzīgiem priekšmetiem.
Cieš jau protams tie kam ir normāli apavi un drēbes piemērotas kāpelēšanai. Apsargs ar bija tīri jauks, vienīgais kāpēc gan viņam nepatika, ka mēs tur ejam?

Brīnumainā kārtā nevienam mājas iemītniekam nav iebildumi pret manu estētiski skaisto H2O. Bija pat piedāvājumi aizņemties. Tam gan nespēju pirmajā mirklī noticēt. Tikai žēl, ka vairāk nevarēšu pārmest pīpēšanu uz balkona.

Uznāca dillema cik īsus griezt matus, jo viņa izteicās, ka iepriekšējā reizē bija par īsu.
Bet es un gari mati. Nasavienojami.
Viss būs man beidzot mazo malno puisīšu un meitenīšu frizūra, tikai ar rudu nokrāsu.

Kam tīk dzīvo, tas lai dzīvo,
Kam vairs nepatīk, lai mirst.
Liktens gribu lēmis brīvo
Viena lode - dzīve ierst.

Kāpēc viena slinkuma lēkme, var izraisīt vispārēju kāju nosalšanu, pirkstu nekustīgumu un zosādu pāri visam ķermenim? Šis laikam būs viens no pasaules grūtakajiem jautājumiem.

Bet pat ja slinkums tiktu pārvarēts, tas nemainītu to, ka salst. Arī siltas zeķes un garda matē tējas krūze nepalīdz. Tas ir pavisam cits aukstums. Tāds, kā teiktu labs draugs, vai arī es pati, Kristapu aukstums.

Salst? Nesalst?

Tas ir tik negodīgi, ja pēkšņi ierasto, avērto durvju vietā ieraugi vien cieši aizkritušas, neatveramas durvis. Var jau būt, ka roku spēks nav pietiekams, bet arī logs kā par spīti aizlikts ar kaut kādu finiera plāksni.
Un visam pa virsu, vēl tas dīvainais onka. Arī nevienu durvju klinķi nevar atrast, tad vismaz varētu apskatīt Rīgu no institūta jumta.
Fotoaparāts paliek bez bildēm, es bez pudeles ūdenspīpei.

Gribētos zināt, kā ir ar pirmajiem iespaidiem un vai tie maz mēdz būt pareizāki par otro?

Penālis tika mazliet pabīdīts malā, tagad viņš sapņaini skatās uz sunīti, kas rotā monitora labo stūri.
Es pat teiktu, ka viņam ir izredzes, ja vien suņuka skatiens nebūtu tik dusmu un naida pilns.

Tēja krūzē strauji sarūk.

Iekritu Random lodziņa izmantošanā.
Aizraujoša pieredze iesākumā.

Galvenā doma šobrīd, kur palika mūzika, jo pirms brīža tā vēl skanēja.

Tas dīvainā paskata penālis uz mani skatās O_o

Zobos turot ūdenspīpes trubu, ir visai jocīgi. Galds ir nekārtīgs, bet klaviatūra labā attālumā, tādā, lai uzrakstītu, ko aizgrābjošu, bet nekas prātīgs nenāk galvā, kā vien, ka dūmi ir labi un diena pagājusi jauki.
Zilais skočs piesaista uzmanību uz kādu mirkli, liek atcerēties, ka vajadzētu tādu iegādāties "jo vairāk skoča, jo labāk".
Vēl aizvien nespēju saprat, vai matē tēja ir tik laba, kā viņi teica, var jau būt.
Lieki būtu piebilst, ka galds nemaz nav mans, un arī istaba nē.

šis ir mans pirmais ieraksts, tas ir ļoti kufīgi (sun)