Man beidzot ir vienalga. Es izprotu gada būtību un priecājos par to. Man tīk šis varen dramatiskais nobeigums.
Ja dzīvē notiktu kā pasakā, tad šī nebūtu no tām laimīgajām, bet ar savu daļu morāles gan.

Lasīju kādu smieklīgu fanfiku:"Ja Tu neesi pārliecināta, ka mīli šo zēnu, tad iedomājies kā būtu skulpstīties ar viņu."

Uz kājām man ir ar krāsainiem flomasteriem sazīmēti zīmējumiņi, klasesbiedri cītīgi pie tā piestrādāja.

Satikt vecos draugus ir labi un reizē biedējoši. Ir sajūta, ka tev vairs nav par ko runāt ar viņiem, viņi liekas tik tāli, lai gan agrāk bija visur blakus.

Dzīve iet agšup. Gribas dejot un sajusties, mazliet ne kā sev!