zemapziņas dīķis

Šoreiz nekādas pasakas.
Vasaras saulgrieži paši par sevi ir maģiski, nav nepieciešams garš stāsts, tikai vārdi, kas izsaka daudz. Vismaz man.
Atmiņas un atziņas:
20.06.
1. Vilciens. Braucam svinēt saulgriežus ar senlatviešu tradīciju ievērotājiem. Jutu, ka būs neaizmirstams vakars. Nekļūdījos.
Ceļā atminos vakardienu Ķengaragā. Kā jau ciemiņš, apēdu pēdējo zemeņu tortes gabalu un ap diviem naktī pieprasīju, lai ar mani dejo tango. Jā patiesi, es vēlos apgūt šo deju.
2. Esam klāt. Pastaiga gar Gaujas stāvkrastu šaurajām takām un ložņāšana pa klintīm. Mājās, pļavā neizpaliek neliela lomu spēle – klusuma spēle. Visi no sākuma bija murrājoši kaķēni, nejautājiet man, kādā veidā tik nevainīgs sižets varēja parvērsties par asiņainu bojeviku ar dažādiem cīņas mākslas paveidiem. Lieki teikt, ka parasti uzvar šaujamais „koks” vai zombji...mmm... labi, parasti uzvar tikai zombiji.
3. Līdz ar saulrietu vācam ziedus vai ozola zarus vainagiem. Veselas divas varavīksnes pavadīja mūs pļavā. Laba zīme.
Ja grib piedalīties vienā no vakara noslēguma rituāliem, tad jāsalasa pušķis no 9 augiem (laimīgs skaitlis).
Pēc vainagu pīšanas pilnīgi obligāta ir pankūku pauze. Ņammm.
4. No ziediem, kas paliek pāri no vainaga pīšanas ir „jāuzklāj” ugunij gulta. Jāuzceļ ugunskura vidū koka mājiņa un ātri jāiededzina (vēlams ar dabīgiem materiāliem – neizmantojot papīru, tikai skaliņus. Nedrīkst uguni bakstīt ar grābekli vai citiem asiem priekšmetiem! Lai tā man un Jums būtu mācība), lai kaut cik varētu paglābties no odiem. Sadodamies rokās, dziedam un ejam apli ap ugunskuru. Liesmu lapas deju vējam līdzi.
5. Kamēr vēl nav pienācis laiks doties uz Gauju, lai veiktu attīrīšanās rituālu, tikmēr var pasildīties pie ugunskura un pie cilvēku dziesmām.
6. Pie Gaujas odu nav. Velkot nost drēbes nav vēsi. Auksti paliek vien brīdī, kad pārbīsties, ka Gauja aiznesīs Tevi prom pie ūdens gariem. Peldēties šajā viltīgajā upē es neiesaku, bet nopērt savu kailo ķermeni ar vībotnēm var gan.
7. Pēc piedzīvojumiem Gaujā var itin labi sasildīties lecot pāri ugunskuram.
8. Pēdējais rituāls ir sagaidīt uzlecam sauli un noskalot savu seju un pēdas rīta rasā.
Pēc tam „arlabunakti” teltī.
21.06.
1. Drusti. Tur nebija tik intīma gaisotne – apmēram 150 cilvēku vai pat vairāk, apsēduši vienu mazu kalnu.
2. Noauj kājas un pa spirāli kāp augšā kalnā, tas aizņems vismaz pusstundu, bet toties atbrīvos no liekajām domām. Saules ceļš.
3. Padzeries no avota pie kura aug milzu egle.
4. Jāņtārpiņu takas. Viņi zina, kur mūs aizvest.... līdz pamestām sliedēm, kurām neredz gala un tālumā var dzirdēt ripojam spoku vilcienu.
He, un es patiešām redzēju zemapziņas dīķi, kādu to biju iztēlojusies. Zemi koki ar platām lapotnēm. Saknes nevar redzēt, jo tās paslēptas ūdenī. Dīķis pilns ar augošiem kokiem un visa šī aina tumsā un ēnās no mēnesgaismas. Kokos vajadzēja augt ūdensrozēm.
5. Danči, danči un snauda pie lielajiem Jumja vārtiem. Turpat Tevi silda arī ugunskurs. Un tā līdz skaistas, klusas dziesmas Tevi pamodina – Saule lec! Un tas viss kā pasakā. Miglas segas pār zemi. Koku galotnes ir kuģi, lielajā jūrā. Saule tik maiga, viņa kautrīgi paskatās pār koku galotnēm. Cilvēku dziesmas viņu vilina un viņa ar jau lielāku pārliecību parādās visā savā skaistumā. Atceries latviešu animācijas filmu „Kaķīša dzirnavas”. Noskaties. Sapratīsi par ko es runāju.
23.06.
1. Stopējam uz Alsungu pie vienas mākslinieces.
Jā, man patīk braukt bagāžniekā un klausīties latviešu „Oueen” jeb grupu „Līvi”.
2. Vairāk miera un mazāk cilvēku. Divi vien mēs iekārtojamies dīvānā un skatāmies filmas. Satraukumi un piedzīvojumi, lai ir rīt.
Lai nāk viļņi.
Jūrkalnes stāvkrasts un balodīši (gan putni, gan pārīši segās un smiltīs).

Govis jūt. Ferma ir bez tiesībām un vārda brīvības. Govi slauc fermā. Izslauc tukšu līdz govs nomirst un pārtop tik par sālītu gaļas blāķi.
Pirms govs mirst, tā domā:
„Daži cilvēki vienkārši negrib saslimt un nobeigties, kamēr es sapūstu un lēnām smoku, vēlot tiem dažiem visu to sliktāko.”
Piens pilns ar naidu.
Labāk nevajag kļūt par govi, kuru izslauc sausu. Nedosim otram dzert savu naidu.
Lai nīstamais piekļaujas pie tavas krūts, meitene, un dzer Tavu laimi un harmoniju. Viņš saindēsies. Un saindēties nemaz nav slikti, ja pēc tam var izvemt visu slikto.
***
Sveces liesma cīnās par izdzīvošanu līdz izdeg. Ar dziestošo liesmu iededzināt sērkociņu un piešķirt dzīvību jaunai svecei.
Ar gaišu liesmu deg mans naids. Jānosmēķē viena miera pīpe.... ui, nē, drīzāk cigarete un jāsakravā somas. Beidzot jāsagatavojas.
Jāiet līdz krustojumam. Tu taču atceries ceļu vai ne? Sācies jauns dzīves posms.
Ej pa kreisi.

Amoram nav brīvdienu. Katru dienu ir darba diena.
Amors no rīta pieceļas, paēd brokastīs olu ar speķi, paņem savu darba koferīti ar bultām un izlido no mājām, kuru apjož balts žogs.
Mīlas dievs lido un no rīta savā ceļā sastop jaunu meiteni, kas pacietīgi stāv pie kādas greznas mājas un trīc kā tīnīte pirmajā randiņā. No mājas iznāk glīts puisis. Viņš tuvojas meitenei. Viņi pārmij dažus vārdus. Pāris nesen kā šķīries no ilglaicīgām attiecībām. Meitene gribēja vēl parunāt, savākt savas mantas no dzīvokļa, kur viņi kādreiz kopīgi dzīvoja. Sarunas nevedas, bet viņi viens otram vēl šķiet tik tuvi, lai gan tik ļoti cenšas attālināties. Amors tēmē savas bultas tieši abiem sirdī. Mīlestība viņu starpā atdzimst, lai gan nekur nebija pazudusi.
Amors turpina savu ceļu un pamana divus cilvēkus „Lidiņā”, lai gan tas ir izteikts „gaļas restorāns”, abi ietur veģetāriešu maltīti. Puisis šo meiteni redz sapņos jau nedēļām ilgi, viņa beidzot ir piekritusi satikties. „Lidiņš” gan nav ideāla vietiņa, kur atdzīties jūtās, bet ja viņa grib ēst... nekas labāks neienāca prātā. Viens vārds pār puiša lūpām. Amors izšauj bultu uz meiteni un lido tālāk.
Nākamos jauniešus Amors sastop parkā. Kāda bēdīga meitene pastaigājas pa ceļu, viņa ierauga sev pretī nākam puisi, kuru iemīlēja jau no pirmā acu skatiena. Viņš pret šo meiteni ir vienaldzīgs. Viņam interesē tikai sava attīstība, lietas, kas notiek ap viņu. Meitene nodreb aiz sajūsmas. Puisis viņu draudzīgi sveicina. Amors atstāj šos mierā, te viņš neko nevar līdzēt, un laižas prom.
Teātrī puisis pasniedz savai iemīļotajai aktrisei ziedus. Amors izšauj divas kvēlojošas bultas. Kas no tā sanāks?
Kafejnīca „Index Cafe” Brīvības ielā. Aiz stikla Amors redz meiteni un puisi, kuri dzer kakao un cienājas ar lielu šokolādes skaidiņu cepumu. Gar stiklu noiet vīrietis. Mirkļa jūtu vadīti garāmgājējs aiz stikla pieliek savas plaukstas pie stikla. Viņa rokas „saskaras” ar meitenes izstiepto roku otrā pusē. Uz meitenes lūpām vēl kakao atstātās pēdas un smaids. Turpat kafejnīcā uz šo ainu atskatās puisis, kas pērk sviestmaizi. Amors iešauj bultas visos trijos personāžos, izņemot to puisi, kas sēdēja līdzās meitenei kafejnīcā.
Pa ceļu naktī viens otram pretī nāk gaiša hipijmeitene un tumšs tēls, ar astē sasietiem matiem un melnu garu mēteli. Viņi saskatās un ierauga, cik viņi ir dažādi. Amors šauj divas bultas. Meitene un puisis aiziet sadevušies rokās.
Darba dienas beigas.
P.S. es ceru, ka šis stāsts neradīja Tevī, mīļo lasītāj, priekšstatu, ka mīlestība un Amora rotaļas ir iespējamas tikai jaunu cilvēku starpā. Tāds sanāca stāsts, es nevarēju neko līdzēt. Šoreiz es neko nevarēju piefantazēt klāt. Nevarēju.
Ja ir sieviešu diena jābūt arī vīriešu dienai.

Šorīt bija pazudis miskastes konteiners. Slikti. Nav vairs atkritumu, kuros varētu parakņāties.
Melnbalts kaķis (sētas parastais – runcis klaidonis) sēž uz sētas un skatās uz vietu, kur kādreiz bijusi miskaste.
Viņam piebiedrojas otrs kaķis. Tas ir mājas mīlulis. Pelēks, liels persietis ar dzintara acīm.
„Mjau,” saka persietis.
„Mjau,” atsveicina sētas parastais.
„Ko Tu te sēdi?” jautā persietis.
„Tāpat. Miskaste pazudusi. Nav ko darīt,” atbild sētas parastais.
„Aha...”
„Tā gan.”
„Šovakar slikts laiciņš.”
„Tāds pelēks. Kā bērniem?”
„Labi. Nav nekādas vainas. Drīz sāks patstāvīgu dzīvi pie citiem cilvēkiem.”
„Jā.”
„Klau...” pēc klusuma brītiņa ierunājas persietis.
„Nu?” atteic sētas parastais.
„Ko tu domā par brīvajām attiecībām?” strauji vaicā persietis.
„Brīvās attiecības?” sētas parastais ir neizpratnē.
„Nu jā. Saproti. Tas ir tad, kad divi kaķi, cilvēki, vienalga, it kā viens ar otru mīlējās, bet nav pāris. Nebūvē attiecības, bet paņemt viens no otra to, ko grib. To, kas nepieciešams. Ko tu par to domā?”
„Hmmm...nezinu.”
„Tas tā moderni izklausās, ne?
Visiem nepieciešama uzmanība, ķermeniska saskarsme. Tas taču ir tik dabiski. Brīvās attiecības neprasa ne no viena nekādus paskaidrojumus. Vienkārša priecāšanās par otra ķermeni, bez problēmām, kas saistās ar nopietnu attiecību būvēšanu – vecāku satikšana, kopdzīves sīkumi, uzklausīšana un sapratne u.c. Tu paņem no attiecībām tikai saldo sākumu, patīkamo. Tā ir brīvība, ” aizsapņojas persietis.
„Izklausās pēc baigās laika tērēšanas,” atsaka sētas parastais.
„Kā tu to domā?” uztrūkstas persietis, kas ir pārsteigts par šādu teikumu.
„Padomā. Brīvās attiecības lielā mērā ir domāšana tikai par sevi. Biežāk sevis žēlošana, retāk bailes uzņemties atbildību vai sevi sāpināt. Kas labs var būt no attiecībām, kas balstītas uz tik negatīvām emocijām? Turklāt parasti ir tā, ka viens allaž vēlēsies kaut ko vairāk. Saskaņas meklēšana ir neizbēgama,” mierīgi paskaidro sētas parastais.
„Bet ja redzi kādu sieviešu kārtas būtni, kas tev liekas pievilcīga, bet tu zini, ka jūs esat pārāk atšķirīgi, lai dibinātu nopietnas attiecības, tad vai brīvās attiecības nebūtu vislabākā alternatīva?”
„Varbūt. Bet tikai atceries, ka fiziskā saskarsmē ar kādu mēs pat neapzinādamies apmaināmies ar viņu enerģijas plūsmā. Katra dzīvība ir enerģijas plūsma, kas var būt gan pozitīvi vērsta, gan negatīvi. Ņemsim par piemēru tos pašus cilvēkus. Kaut vai skūpstoties viņi apmainās ar savu dzīvības gaismu. Kas notiek, ja cilvēks uzņem enerģiju no vairākiem cilvēkiem īsā periodā vai arī uzņem sevī enerģiju, kas viņam nepatīk? Rodas iekšējais konflikts un dzīvības enerģijas disharmonija. Nemiers. Apjukums. Strauja sevis pazaudēšana dzīvniecisko instinktu pasaulē.”
„Hmmm...” novelk persietis.
Klusuma brīdis. Abi skatās uz vietu, kur kādreiz bija miskaste.
„Un ko tu domā par minetu?” vaicā persietis.
„Tu esi ļoti dīvains kaķis, ja man to jautā,” smejas sētas parastais.
„Njā. Es tikai iedomājos, ka cilvēku vīriešiem... ai, lai paliek. Es laikam par daudz dzīvoju starp cilvēkiem. Es nevaru bez glāstiem. Esmu mājas kaķis.”

Brālis: "Es negribu palikt tik vecs, vājš un nevarīgs, ka pat līdz autobusam nevaru aizstaigāt!"
Māsa: "Es negribu palikt veca, jo zaudēšu savu skaistumu un jaunību."
Tēvs: "Es negribu palikt vecs un muļķis."
Mamma: "Es negribu palikt veca un nevienam nevajadzīga."
Bērns: "Es gribu ātrāk izaugt liels!"

P.S. vecmāmiņu mulsina "Poesias" cepumu izlases lielā daudzveidība un cepumu veidi.

Katram ik pa laikam sanāk izdzīvot citu dzīvi nevis savu.

Kurš vairs var saskaitīt tās laimīgās dienas?
Kopā apmeklējām festivālus. Sēdējām no baļķiem uzslietā balkonā. Zālīte un skūpsti.
Kopā devāmies pirkt apakšveļu. Viņai bija laba gaume.
Kopā krāsojām Warhammer figūriņas.
Mūsu gada jubilejā „Čilli picā” sapņojām par kāzām un bērniem. Viņa bija pirmā ar kuru nopietni apsvēru domu precēties.
Apciemojām viena otru. Sildījāmies un masējām viena otrai muguru – ar rokām vai kājām.
Divas spīganas ar vieniem spārniem, ko dalīt.
Man nepatīk vārds „lesbiete”, šo vārdu tik daudzi ir novazājuši netīru. Lai mūsu aizgādne Sapfo dod mums padomu!
Bet visu patieso un plaukstošo janvāra vēji aizpūta prom.
Tagad ir vasara un ziedi jau ir atvērušies. Es gribēju Ievu, līdz tai baltajai dienai...
***
Anetes attiecības ar Ievu jau vairākus mēnešus nevarēja saukt par stabilām. Te ilgas un mīļums, te atsalums uz vairākām nedēļām. Telefons vairs tik bieži nezvana, bet ja atnāk īsziņa.... atkal saldais izlīguma sekss, pēc kura atliek vien jautāt sev pašai: „Vai aplis nekad nenoslēgsies?”
Vienā brīdī cilvēks saprot, ka vienīgais, kas satur kopā attiecības ir ieradums būt kopā. Neizpratne pārņem mūsu prātus. Kā var tik ilgi būvēt attiecības, atdod sevi visu partnerim un tad vienā mirklī viss sagrūst Tavu acu priekšā?
Tagad Anete var rīt savas asaras kā ripas.
Vai arī saulrietā pastaigāties, pa klusu pilsētu.
Galvu nodūrusi Anete devās uz mājām. Savā dzīvoklī viņa vairs nespēj palikt viena, bet nevarēja arī pamest istabas uz ilgu laiku. Anete cer, ka varbūt Ieva tomēr atnāks ciemos. Katru dienu, stundu pa stundiņai cer, ka viņu kāds apciemos. Vienu satikšanos ar Ievu ir vērts gaidīt kaut mēnešiem ilgi. Nav svarīgi vai Anete satiks Ievu savos apskāvienos vai jau kopā ar kādu citu.
Satiekot Ievu var just, ka Tu dzīvo. Tu nestāvi uz vietas. Tu jūti,ka Jūs abas vēl esat šajā pasaulē. Protams, šī sajūta saglabājas tikai uz mirkli...tad Anete saprot, ka nekam nav lemts turpināties. Laiks apstājās, aiziet vientuļa diena pēc dienas, līdz nākamajai cerību sekundei.
Mājupceļš turpinās.
Bija vējains jūnija sākums un pūkas no kokiem krita kā sniegs pār tukšajām ielām.
Vasaras sniegā ietinusies, Anete vēroja balto asaru deju.
Un visa šī harmonija un dzīvības aplis nomierināja meiteni. Viņa izslēdza MP3, kurā skanēja dziesmas, kas atgādināja kopā pavadītos mirkļus ar mīļoto, viņa klausījās vējā un trīsēja. Anetei nebija auksti, tikai ļoti, ļoti sevis žēl.
Skaistais izmisums.
Vasaras sniega burvība Anete pamana sev sekojam baltā, kuplā kāzu kleitā tērptu parādību. Sieviete ar gaiši ziliem matiem pāri mugurai. Viņas seju aizsedz plīvurs, kuru sieviete noņem tikai tad, kad ir panākusi meiteni. Nekas cits Aneti nepiesaista vairāk, kā sievietes melnās acis, kas zvalgo nedabiskā spīdumā, bet šis skatiens meiteni nebiedē.
Caur koku lapām ieplūst Ziemeļu vējš un čukst meitenei ausī: „Sniega Karaliene.”
Sniega karaliene smaida.
„Anete. Tevi taču tā sauc vai ne? Klausos, ko es Tev stāstīšu.
Eņģelis atlidoja pie manis un uzdāvināja man ledus rozi. Viņš teica, ka šī roze ir veidota no mīlas asarām, ko lējusi kāda meitene. Tās bija Tavas asaras, kas sasaldētas ledus rozē,” karaliene pasniedz Anetei ledus rozi, kas par spīti vasaras karstumam neizkusīs nekad. Sāpju asaras var izkausēt vien Ievas skūpsts.
„Nedzīvo pagātnē, Anete. Tā bija skaista, bet tā vairs ir tikai ledus roze Tavās rokās. Tavā priekšā ir balta lapa. Ir bailīgi doties uz priekšu vienai, bet tagad Tev ir iespēja sākt visu no jauna. Piešķirt baltajai lapai pilnīgi citas krāsas. Tev jau sen attiecības nenesa nekādu prieku. Ir viegli dot padomus kādam no malas, bet vai grūtāk ir dzīvot uz priekšu?” Sniega karaliene saka. Anete novēršās no skaistās sievietes.
„Es negribu vairs mīlēt kādu citu, Sniega karalien,” teic Anete, „viņa bija...pats ideāls.”
Sniega karaliene apskauj meiteni.
Lēni atpogā Anetes blūzīti.
Ar nagiem noglāsta muguru, meklējot krūštura āķīšus.
Anete ievelk elpu,
Sniega karaliene noskūpsta Anetes krūtis un sasaldē viņas sirdi.

P.S. brīnišķie stopētāju stāstiņi. Pastāsti savējo!
Vai arī lejā minētie asinskārie cilvēciņi neļaus Tev aizmigt sakot vārdus: „Forever and ever and ever..” tāpat kā jaukās dvīnītes no „The Shinig”.

Kāda autovadītāja brauca savā visnotaļ pieklājīgajā melnajā Opelī no Rīgas uz Roju. Viņas ceļš veda cauri priežu mežiem, kas, protams, ir skaists dabas veltījums cilvēka acij, bet vienam braukt tik gar ceļu vienalga ir gaužām garlaicīgi, pat ja pa radio skan „The Who” : We wont get fooled again.
Tā viņa turpināja ceļu cauri priežu mežam un naktij, pārslēgdama radio stacijas. Te lukturu gaismā viņa pamana kādu stāvu, kas izstiepis roku gaisā.
„Stopētāji. Nemaz nebūtu tik slikti, ja man kāds pakavētu laiku,” nosprieda autovadītāja un samazināja ātrumu. Lukturu gaismā viņa sazīmēja vīrieša stāvu – melna ādas jaka, kura neapsedza alus vēderu, dubļaini, saplēsti džinsi, nemākulīgi noskūta galva, kas vietumis vēl asiņoja un uzdauzīta, violeta acs.
„Nē. Tādu rīkļurāvēju es neņemšu savā mašīnā!” nodomāja pārbiedētā sieviete un brauca tālāk.
Pēc 2 kilometriem vēl kāds stopētājs parādījās lukturu gaismā. Šoreiz tā bija sieviete – saplēsta kleita, kas atsedza viņas kājas, izspūruši un skujām piebiruši mati, vienā rokā viņa mētāja rokassomiņu.
„Dzērāja. Noteikti atslēgusies mežā un tagad grib tik mājās. Ar šito man nebūs nekā kopīga,” nopurpināja autovadītāja un pabrauca saņurcītajai sievietei garām.
Nemaz ilgi nebija jāgaida, kad vēl divi īkšķu pāri pacēlās gaisā. Šoreiz tie bija divi cilvēki – maza auguma puisis un meitene ar gariem matiem un zaļu katliņcepuri galvā. Izskatās pēc sakarīgiem cilvēkiem.
Autovadītāja piestāja un paķēra šos mašīnā. Izrādās viņi abi brauc uz Rojas pusi. Smaida.
„Ziniet, šovakar te visādas dīvaini tipāži redzēdami. Esiet uzmanīgi. Tikko vēl pabraucu garām diviem stopētājiem. Vienam kauslim ar uzdauzītu aci un nākamā laikam bija pudeles māsa. Visādi bīstami cilvēki staigā apkārt,” autovadītāja centās uzturēt sarunu.
Puisis un meitene saskatījās.
„Ak tā. Tas laikam ir tas pats pāris, ko mēs nostopējām pirms tam,” meitene teica un izvilka no somiņas asiņainu skuvekli.

"Viņš dzīvo kā zilonis ar taureņa spārniem."
Izteiciens apzīmē cilvēku, kurš šķietami dzīvo ļoti labi un harmoniski, taču viņš nespēj pacelties spārnos un aizlidot no saviem grēkiem, bailēm, aizspriedumiem.