zemapziņas dīķis

Zināju, ka es kādreiz nokritīšu no zārka uz kura dejoju. Liels zilums uz ceļa.

Pie viena galda sēdēja divdesmit gudrie, kas meklēja atbildes uz pasaules jautājumiem.
Kas ir cilvēks? Kas radīja pasauli? Vai Dievs pastāv?
Te pavērās durvis un pie viņu galda nosēdās kāds depresīvs tips.
Depresīvais sāka stāstīt, cik nožēlojama ir viņa dzīve un ka uz pasaules nav neviena cita nelaimīgāka un neveiksmīgāka cilvēka par viņu pašu.
Viņam ir problēmas ģimenē, nav darbs, viņa gleznas un rakstu darbi nevienu neinteresē, viņš ir neglīts, nav nevienas meitenes, kas viņu būtu mīlējusi. Nelaimīgais pastāstīja par saviem sapņiem, kuri nekad nepiepildīsies - Par greznu māju Holivudā, kur viņš sēdētu zelta tronī ar blingiem uz krūtīm. Meitenes bikini izklaidētos ar viņa ietekmīgajiem draugiem, un no tramplīna lektu naudas ūdenskritumā.
Gudrie uzklausījuši depresīvā bēdu nosmīnēja zem savas garās bārdas. Nekad viņi nebija dzirdējuši cilvēku, kas tik ļoti gaudotu par dzīvi. Turklāt par tik nenozīmīgajām materiālajām baudām. Tā gudrie nolēma depresīvajam stāstīt par to, cik bagāta ir garīgā pasaule salīdzinot ar smalkajām rotaļlietām, ko var nopirkt par naudu.
Gudrie mācīja depresīvajam, ka bagātie nebūt nav laimīgākie cilvēki pasaulē. Pat zemnieks savā sētā var būt laimīgāks, ja viņam apkārt ir ģimene un cilvēki, kuri viņu mīl. Dzīves skaistums parādās brīdī, kad Tu dari to, kas Tev patīk. Brīvība, no normām, ko sabiedrība Tev uzspiedusi. Brīdis, kad Tu pieņem sevi tādu kāds tu esi. Un lai risinātu problēmas ar ģimeni un citiem cilvēkiem, vajag tikai viņos ieklausīties un pieņemt kompromisus. Un dažreiz ir jāmeklē laime tikai aiz savas mājas stūra, lai izmainītu savu dzīvi.
Taču depresīvais sienu ap sevi bija labi cēlis, un neviens no gudro vārdiem viņu nepārliecināja.
Zem galda tupēja pelīte un noklausījās sarunu. Viņa vienīgā zināja, kā palīdzēt depresīvajam puisim, taču viņas balstiņu neviens cilvēks nesadzirdēs.
Pelīte klusi raudāja: „Šim puisim nevajag ne padomus, ne naudu. Es vēlētos, lai viņam jel kāds pateiktu tikai vienu teikumu, kas ļaus viņam saskatīt pasaules skaistumu. Ja vien kāds vērstos pie viņa ar vārdiem: „Nāc man līdzi!” tad viņš taps glābts...Taču nevienam nepietiek drosmes, šos vārdus viņam teikt.”

„The Boat that Rocks”
Iesaku noskatīties.

Katram ir istaba, ko mēs labprāt saucam par savu teritoriju.
Un ne katram ir dota izvēle, kur dzīvot. Cilvēkiem dažkārt jāmitinās telpā, kura neatbilst iekšējam noskaņojumam vai arī tā jādala ar brāļiem un māsām. Arī es vairs nevaru noteikt kādos apstākļos vēlos dzīvot, jo tagad manas mājas ir cietums.
Cietuma telpu es varu padarīt krāsainu un krāšņu ar savām fantāzijām. Taču kā jau ikvienam, kas iesprostots šajā iestādē, man ir savi grēki, kurus neizoperēsi ārā no galvas. Manas iztēles spēkos vairs nav iespējams šīs četras sienas padarīt gaišākas. Šeit visapkārt ložņā mani pagātnes rēgi.
Dažreiz es sagaidu saullēktu. Tad pirmie stari iespīd caur restoto logu. Tumšie dēmoni, kas kā ēnas ložņa pa sienām, vairs mani neskar.
Es saules staros redzu savas mīļotās seju. Gaismas tēli mani glāsta.
Atceros.
Esmu raudājis viņas klēpi, lai viņa mani pieņemtu.
Esmu skūpstījis citu meiteņu plecus, lai aizmirstu viņu.
Bet viņas apskāvienos man izaug spārni. Es gribu būt viņā. Nakts un Sekss. Siltums un Mīļums.
Mīlestība bija mans vienīgais grēks.
Viņa nekad nav man teikusi „Es Tevi mīlu!” bet šos vārdus viņa pieraksta miljoniem reižu uz papīra. Papīram viņa izstāsta visu. Mīļotā man raksta vēstules.
Par vēlu.
Atslēga no šī cietuma ir manās rokās.
Es eju savu ceļu. Vai tā ir pareizi? Es nezinu. Es vilcinos... un alkohols ir tik labs atbalsts sāpēs.
Man nav labi. Bet būs. Jo mana mīļotā allaž man palīdzēs, tāpat kā es viņai. Zelta prievītē glabājas visi kopā pavadītie labie mirkļi. Zelta prievīte mūs vieno ar saitēm, ko neviena cietuma žurka nesagrauzīs.
Mīlestība mūsu starpā tikai tagad uzplaukst.
Nav tāpēc jāraud.
Saulriets.
Gaismas tēli pazūd un cietumā atgriežas tumšās ēnas, kas katru nakti atplēš manas sadzijušās rētas.

Pirmā mīlestība ir kā iebiezināts piens ar cukuru.
Tā ir salda, no tās grūti atteikties, liekas, ka tā nevar būt par daudz, bet vienā brīdī, Tev no tā visa paliek slikti.
Labi, ka ir alkohols, kas mīlestību noslīcina.
Nakts karalien, nedziedi vairs. Atnāc un noskūpsti mani.

Todien es biju tikai vienkāršs pasažieris vilcienā. Braucu uz mājām, lasīju avīzi, vēroju kā paskrien viena ainava aiz otras. Un te piepeši kāda meitene apsēdās man pretī.
Dzirksteles viņas acīs.
Pati māte dzīvība. Gaja.
Kā ainavas aiz vilciena loga, man gar acīm paskrēja vīzijas par viņu.
Meitene, kas šūpojās Saules šūpolēs. Viņa šūpojās kopā ar jaunu teologu un meditācijas vadītāju. Pārsprieda, kādas ir būtiskas un nebūtiskas sarunu tēmas.
Meitene, kura pēc žāvēšanās pirtī skrēja uz kurkuļu dīķi un tur skaitīja zvaigznes.
Meitene, kas gauži raud manā vannā, kamēr skan „Blur” dziesma „Good song”.
Meitene, kuras bruņinieks biju, kad vizināju princesi uz sava „baltā zirga” – velosipēda.
Skaistums nes mieru.
Un tagad vīzija ir realitāte.
Es daru to, ko jūtu. Es jūtu viņu. Kustos viņas ķermeņa dejas ritmā. Nedomāju uz priekšu. Neceru. Ļauju, lai pasaules kustības mani ieaijā savā mierā.
Viss plūst un mainās. Jāļaujas straumei.
Bet kāpēc man tik ļoti gribas apstāties un piekļauties viņas krastam?

Bridžs.
Iesaku paspēlēt.

Reiz dzīvoja princis.
Viņš bija standarta prinča tēls no jebkuras Disneja animācijas. Šarmants, spēcīgs, drosmīgs, dzimtenes patriots, viņš sapņoja par tumšmatainu skaistuli...
* lasītājs nožāvājas
Taču princis bija neparasts... jo bija gudrs.
Turklāt viņš mīlēja dzīvot virtuālajā pasaulē. Ne tik daudz viņu varēja sastapt draugos.lv vai Sviesta Cibā. Biežāk princi manīja spēlējam datorspēles, nesmādējot arī videospēles. Gandrīz katru dienu. Ja vien viņš neizdomāja savā karietē paceļot pa savu zemi, kur viņš bija iesējis mīlas sēklu kārtējā jaunavā.
Mīļākās, kā puķes auga visā Latvijā.
Šis princis ir brīnišķīgs, jo ir vienaldzīgs gandrīz pret visu (un šajos vārdos es nevēlos iekļaut ne gramu sarkasma).
Princis ir melis, bet visi vaicāja, lai viņš godīgi un objektīvi novērtē situāciju. Tāda ir politiķa ikdiena.
Bet te stāsts pārtrūkst.
Kāds naktī skrabinās gar sienām.
Spoku bērns atnes princim savas asaras.
Šī parādība nes princim vēsti, ka aiz viņa istabas, kurā viņš tik omulīgi spēlējas savā virtuālajā pasaulē, ir cietums. Cietumā pati sevi ir ieslodzījusi nabaga meitene, kas grib izskrāpēties cauri akmeņu sienai, lai piekļūtu princim tuvāk. Lūgtu no prinča mīļu vārdu.
Spoks cietumā bija iepazinies ar nelaimīgo meiteni, kas bija tik ļoti iemīlējusi princi, ka būtu gatava darīt jebko, lai tikai tiktu tuvāk pie sava elka. Meitenes pirksti jau mirkst asinīs no akmens sienas šķelšanas, bet viņa nejūt citas sāpes, kā savas sirds vaimanas.
Taču spoka stāsts neieinteresēja princi.
„Savus upurus es izvēlos pats, nevis tie vajā mani.”
Spoks vairs neatgriezās pie prinča.
Tas notika vēl novembrī. Tagad ir jūnijs. Princis vairs sen nedzird kādu skrāpējamies aiz savas sienas.