28.04.09.
« previous entry | next entry »
Jun. 11th, 2009 | 06:35 am
Pie viena galda sēdēja divdesmit gudrie, kas meklēja atbildes uz pasaules jautājumiem.
Kas ir cilvēks? Kas radīja pasauli? Vai Dievs pastāv?
Te pavērās durvis un pie viņu galda nosēdās kāds depresīvs tips.
Depresīvais sāka stāstīt, cik nožēlojama ir viņa dzīve un ka uz pasaules nav neviena cita nelaimīgāka un neveiksmīgāka cilvēka par viņu pašu.
Viņam ir problēmas ģimenē, nav darbs, viņa gleznas un rakstu darbi nevienu neinteresē, viņš ir neglīts, nav nevienas meitenes, kas viņu būtu mīlējusi. Nelaimīgais pastāstīja par saviem sapņiem, kuri nekad nepiepildīsies - Par greznu māju Holivudā, kur viņš sēdētu zelta tronī ar blingiem uz krūtīm. Meitenes bikini izklaidētos ar viņa ietekmīgajiem draugiem, un no tramplīna lektu naudas ūdenskritumā.
Gudrie uzklausījuši depresīvā bēdu nosmīnēja zem savas garās bārdas. Nekad viņi nebija dzirdējuši cilvēku, kas tik ļoti gaudotu par dzīvi. Turklāt par tik nenozīmīgajām materiālajām baudām. Tā gudrie nolēma depresīvajam stāstīt par to, cik bagāta ir garīgā pasaule salīdzinot ar smalkajām rotaļlietām, ko var nopirkt par naudu.
Gudrie mācīja depresīvajam, ka bagātie nebūt nav laimīgākie cilvēki pasaulē. Pat zemnieks savā sētā var būt laimīgāks, ja viņam apkārt ir ģimene un cilvēki, kuri viņu mīl. Dzīves skaistums parādās brīdī, kad Tu dari to, kas Tev patīk. Brīvība, no normām, ko sabiedrība Tev uzspiedusi. Brīdis, kad Tu pieņem sevi tādu kāds tu esi. Un lai risinātu problēmas ar ģimeni un citiem cilvēkiem, vajag tikai viņos ieklausīties un pieņemt kompromisus. Un dažreiz ir jāmeklē laime tikai aiz savas mājas stūra, lai izmainītu savu dzīvi.
Taču depresīvais sienu ap sevi bija labi cēlis, un neviens no gudro vārdiem viņu nepārliecināja.
Zem galda tupēja pelīte un noklausījās sarunu. Viņa vienīgā zināja, kā palīdzēt depresīvajam puisim, taču viņas balstiņu neviens cilvēks nesadzirdēs.
Pelīte klusi raudāja: „Šim puisim nevajag ne padomus, ne naudu. Es vēlētos, lai viņam jel kāds pateiktu tikai vienu teikumu, kas ļaus viņam saskatīt pasaules skaistumu. Ja vien kāds vērstos pie viņa ar vārdiem: „Nāc man līdzi!” tad viņš taps glābts...Taču nevienam nepietiek drosmes, šos vārdus viņam teikt.”
Kas ir cilvēks? Kas radīja pasauli? Vai Dievs pastāv?
Te pavērās durvis un pie viņu galda nosēdās kāds depresīvs tips.
Depresīvais sāka stāstīt, cik nožēlojama ir viņa dzīve un ka uz pasaules nav neviena cita nelaimīgāka un neveiksmīgāka cilvēka par viņu pašu.
Viņam ir problēmas ģimenē, nav darbs, viņa gleznas un rakstu darbi nevienu neinteresē, viņš ir neglīts, nav nevienas meitenes, kas viņu būtu mīlējusi. Nelaimīgais pastāstīja par saviem sapņiem, kuri nekad nepiepildīsies - Par greznu māju Holivudā, kur viņš sēdētu zelta tronī ar blingiem uz krūtīm. Meitenes bikini izklaidētos ar viņa ietekmīgajiem draugiem, un no tramplīna lektu naudas ūdenskritumā.
Gudrie uzklausījuši depresīvā bēdu nosmīnēja zem savas garās bārdas. Nekad viņi nebija dzirdējuši cilvēku, kas tik ļoti gaudotu par dzīvi. Turklāt par tik nenozīmīgajām materiālajām baudām. Tā gudrie nolēma depresīvajam stāstīt par to, cik bagāta ir garīgā pasaule salīdzinot ar smalkajām rotaļlietām, ko var nopirkt par naudu.
Gudrie mācīja depresīvajam, ka bagātie nebūt nav laimīgākie cilvēki pasaulē. Pat zemnieks savā sētā var būt laimīgāks, ja viņam apkārt ir ģimene un cilvēki, kuri viņu mīl. Dzīves skaistums parādās brīdī, kad Tu dari to, kas Tev patīk. Brīvība, no normām, ko sabiedrība Tev uzspiedusi. Brīdis, kad Tu pieņem sevi tādu kāds tu esi. Un lai risinātu problēmas ar ģimeni un citiem cilvēkiem, vajag tikai viņos ieklausīties un pieņemt kompromisus. Un dažreiz ir jāmeklē laime tikai aiz savas mājas stūra, lai izmainītu savu dzīvi.
Taču depresīvais sienu ap sevi bija labi cēlis, un neviens no gudro vārdiem viņu nepārliecināja.
Zem galda tupēja pelīte un noklausījās sarunu. Viņa vienīgā zināja, kā palīdzēt depresīvajam puisim, taču viņas balstiņu neviens cilvēks nesadzirdēs.
Pelīte klusi raudāja: „Šim puisim nevajag ne padomus, ne naudu. Es vēlētos, lai viņam jel kāds pateiktu tikai vienu teikumu, kas ļaus viņam saskatīt pasaules skaistumu. Ja vien kāds vērstos pie viņa ar vārdiem: „Nāc man līdzi!” tad viņš taps glābts...Taču nevienam nepietiek drosmes, šos vārdus viņam teikt.”