zemapziņas dīķis

Pēc dzejas pasākuma "Psihoēzija" jau atkal pārliecinājos, ka vairums dzejnieku (gan jaunie, gan vecmeistari) neprot pasniegt savu dzeju.
Katrā dzejolī ir ietvertas rakstnieka emocijas, stāsts un ritms, varbūt pat vēstījums cilvēcei. Maza daļiņa no dvēseles, kas būtu pienācīgi jānolasa.
Dzeja ir kā mūzika. Vai Tu dziedātu bez melodijas?
Es saprotu, ka, uzstājoties uz skatuves, ir jāpārkapj pāri savai kautrībai, bailēm un uztraukumam, un ne visi ir pieraduši atrasties publikas priekšā, bet ir dzejnieki, kas tā arī nespēj vai neprot neko mainīt un turpina katrā dzejas pasākumā monotoni un bezkaislīgi lasīt savu vēstījumu, liekot man domāt :"Ko Tu gribi mums pateikt ar tik vāju sniegumu?"
Kaut kā liekas, ka vairums atnāk vienkārši atrādīties - nu re! Man arī ir emocijas un plašs pasaules redzējums! Viii!!
Nesaku, ka tagad visiem dzejniekiem būtu jāapmeklē aktieru vai retorikas mākslas kursi, bet nebūtu slikti padomāt - kāpēc lasāt citiem un kādu noskaņu vēlaties panākt?
Novērojums - vāja dzeja, kuru kreatīvi pasniedz, liekas daudz labāka, nekā atzītu dzejnieku paviršs lasījums. Kvalitātes atšķirību var manīt vien izlasot abus dzejojumus uz papīra.

Šodien viesojos pie kaimiņu zirgiem. Drīz atkal varēšu jāt. Ļoti labi.

Tima Bērtona "Alise Brīnumzemē" bija sliktakā šī režisora filma, ko man nācies redzēt.
Vāji dialogi, Disneja klišejiskie notikumi, ne miņas no Kerola „Alises” (tikai haotiski pa visu filmu izmētāti tēli), Džonijs Deps (man vairs neliekas piemīlīgi, ka viņš katrā jaunā filmā turpina spēlēt Džeku Sperovu). Rezultāts – Tims Bērtons priekš bērniem.
Šajā darbā nevarēju manīt Bērtona filmās tik raksturīgo mistisko, gotisko noskaņu, kāda šai filmai piestāvētu.
Fantāzijas filmu vislielākais grēks – ja realitāte ir tikpat neloģiska kā sapņu pasaule (ja vien tādi nav filmas noteikumi). Apšaubāmi, ka Viktorijas laikā jauna, zem mātes tupeles palikta, meitene varētu, priekš tiem laikiem, rupji atteikt bagāta puiša bildinājuma un vēl citiem viesiem mācīt kā dzīvot, priecājoties par savu jaunības maksimālismu/ marasmu. Viņas dzimta visticamāk būtu apkaunota vēl vairākas paaudzes uz priekšu.
Protams, šo filmu noskatīsies vairums pazīstamo, neskatoties uz manu brīdinājumu.

Uzturoties mūsdienu, latviešu "hipiju" kompānijā secināju - tādi paši cilvēki kā visi pārējie, ar savām intrigām un problēmām, tikai krāsaināki un šķietami pozitīvāki (jo bohēma un smaids, taču ir hipiju firmas zīme).
Bet, protams, ne visi, nē.
Es atnākšu pie Tevis šovakar ciemos.

Meitenītei patīk spēlēties ar savām rotaļlietām. Viegli izklaidējama publika.
Zem viņas gultas mīt rozā čūskas.
Viņai ir klauns, kurš runā mulķības un jokus, tam allaž var sabāzt zāģu skaidas galvā.
Pie naktsgaldiņa tup dzeltenais, mīkstais lācis, kuru ir tik patīkami samīļot un ienīst.
Vēl viņai ir pāris alvas zaldātiņi, kas nu kalpo katrs savai Dievietei, ne ģenerālim.
Neielaid mammu savā istabā!
Visos kaktos paslēptas konfektes, lai aizmirstos.
Pati galvenā un nozīmīgāka ir kāzu tērpā ģērbtā porcelāna lelle, ar bālu seju, sārtiem vaigiem un gariem melniem matiem, kurus ik rītu mazā meitenīte rūpīgi ķemmē. Neviena cita rotaļlieta nebija viņai tik ļoti mīļa, kā šī lelle, bet pavasarī tai iestājās pubertāte. Lelle nosmēķē savu jaunību.
Ai, mazā meitene... cik ilgi gan ļausi rotaļlietām spēlēties ar Tevi? Spēles ir tik vienkāršas kā pati dzīve.

Kāda veča piezīmes:
23:24
Atceros, kā vēl pagājušovasar klusībā apsvēru domu, ka varētu noindēt to kaitinošo kaimiņu suni.
Tagad kāds to ir izdarījis manā vietā. Ar tādu pašu metodi, kādu es biju iztēlojies.
Vēlēšanās piepildās visneparedzamākajos veidos.
Un vakar atkal tā arī neaizmigu.

Ai, prieks un līksmība, kad netīrā un nolaistā studentu dzīvoklī parādās kaķēns!
Kas gan var vairāk iepriecināt trīs jaunus vecpuišus, kā mazas, ziņkārīgas kaķenītes skraidīšana pa trim istabām?
Mēs vērojām viņu.
Maza radība rāpās visur, kur vien nadziņi var pieķerties, arī pa ciemiņu mugurām.
Kaķenīte bija vienīga radība, kurai uzticējās visi puiši, jo viņa nekad neizpļāpāja notikumus tālāk un nekad neizlikās par kaut ko citu. Godīgi sakot, viņai nebija pat jēgas stāstīt noslēpumus, jo hiperaktīvo radību nevarēja noturēt rokās pat uz pāris minūtēm.
Svarīgs novērojums - meitenēm patīk kaķīši.
Mazā nekad neatsaucās uz savu vārdu. Laikam viņai tas nepatika.
Kaķe necieta smēķu smaku, tāpēc viņa nelabprāt uzturējās tādu cilvēku sabiedrībā. Bet sabiedrība, lai nu ar kādiem trūkumiem, bet bija jābūt.
Viņai īpaši nepatika fotografēties, tāpēc nereti šķirstot albumu redzi tikai viņas pakaļpusi.
Un pat kaķu kastītes tīrīšana nelikās tik nepatīkama, jo viņa nolaiza Tavas asaras no sejas. Neviens tas nedrīkst redzēt.
Tu ar viņu spēlējies. Smejies kopā ar viņu, un redzi un jūti, kā viņa pieaug (jo aizvien dziļākas rētas parādās uz Tavām rokam, pēc kopīgam rotaļām).
Un klusums pārņēma dzīvokli, kad kāda burziņā tika atstatas vaļā ārdurvis.
Kaķenīti mēs vairs neredzējām.
Lai gan cerējām līdz pēdējai dienai, līdz pārvācāmies uz dzīvi citur.
**
Pāris soļi prom no ierastajām smaržām.
Allaž centos uzrāpties augstāk par savu augumu. Es zināju, ka jābūt plašākām vietām par dzīvokļa istabām. Es jutu, ka cilvēki no manis slēpj kaut ko.
Un tad iespēja… pavērtas durvis, pāris soļu un visa pasaule ir mans spēļu laukums.
Nekad vēl es…. Kas tas ir? Vējš. Tas bija pirmais, ko atceros, kad izgāju no daudzstāvu mājas (protams, ja neskaita bailes un pēkšņo žilbumu, kas mani samulsināja - Saule).
Biedējoši daudz cilvēkveidīgo. Neiepazītas takas un ceļi, un tik daudz smaržu aiz katra stūra. Un smaržas mani aizved… pie sev līdzīgajiem.
No sākuma es bijos no tiem. Ko gan no tādiem var sagaidīt? No attāluma varēja just, ka viņiem ir savi likumi. Kaut kāda sistēma, kas mājas kaķim ir neizprotama. Protams, no sākuma es varēju bez viņiem iztikt un sava nodaba izpētīt visu jauno, taču kā visi jaunie klaidoņi, arī es nespēju ilgi noturēties bez palīdzības no malas. Man pietrūka zināšanu, lai izdzīvotu jaunajā pasaulē, man pietrūka pārtikas.
Tas bija visgrūtākais posms manā dzīvē, jo mani neviens nepieņēma. No vīriešu kārtas pārstāvjiem es turējos pa gabalu. Viņi allaž karoja par teritoriju, turklāt vienmēr bija nesterilizētas kaķes meklējumos, bet kaķenes… viņas bija īpaši nejaukas un bez atelpas trenkāja jauniņos. Beigu beigās sāku pat mēģināt lūgt kaut ko no cilvēkiem, bet viņi nesaprata. Cilvēkiem vajadzēja tikai pabužināt manu kažoku.
Taču es Jums šo visu nevarētu stāstīt, ja es nebūtu iepazinusies ar savu skolotāju - kaķeni, kura bija pati sev izdomājusi iesauku Rēta. Viņa bija klaidone kopš dzimšanas un sevī nēsāja iedzimtas bailes no cilvēkiem, bet pieradusi dzīvot barā kopā ar brāļiem un masām, Rētai nebija iebildumu pret jaunām kaķenēm.
Kopš tās dienas, es tiku pieskaitīta pie viņas ģimenes. Rēta man parādīja, kur meklējama barība, kā aizstāvēties. Viņa dalījās ar savu guļvietu pagrabā, kur daudzstāvu mājās gulēja visi aizmirstie un pamestie kaķi.
Es ātri iejutos sabiedrībā. Man bija temperaments un lielas ambīcijas, kas palīdzēja nostiprināt pozīcijas pārējā bara vidū. Man bija drosme zagt ēdienu no cilvēku šķīvjiem. Man bija vislabākā oža un es ātrāk par visiem miskastēs atradu svaigāko un gardāko kumosu.
Man! Man! Man!
Ar Rētas ģimeni pavadītās dienas bija skaistākās manā mūžā.
Jā.
Rēta man iemācīja vēl vienu mācību, kurā es sasniedzu meistara pakāpi. Flirtēšana.
Saprotot vidi un iekļaujoties sistēmā, mani vairs neviens nedzina prom, drīzāk aicināja panākt tuvāk. Es apzinājos savu skaistumu un aso prātu. Zināju, ka es neesmu pasargāta no kaisles liesmām. Tāds ir skaistuma grēks. Ne tikai daudzi krīt skaistuma slazdā, bet pats skaistums tiek vilināts un ieņemts.
Mīlestība. Tādu vārdu lieto cilvēki. Toreiz es nesapratu, ko tas nozīmē.
Bija tikai sekss. Vienkārša bauda. Un pēc tam sāpīgais process – dzemdēšana. He, no maniem bērniem Rēta veidoja izdzīvošanas skolu. Atceros, kā mēs slēdzam derības, no kura tēva ieņemtais bērns būs izveicīgāks. Jautri. Protams, sacensībās nepiedalījās tie, kas sasirga ar kādu kaiti un ātri vien nobeidzās.
Brīvās attiecības – šo vārdu savienojumu, ko cilvēki lieto, es saprotu. Tā pie mums notiek. Bauda bez noteikumiem. Priecāšanās par priekiem. Otra kaķa spalvas apbrīnošana. Laime par velti, bez kaut kādiem noteikumiem, kas parasti piesaista vienu pie otra.
Phe…. Ja tik tas viss, ko minēju iepriekš būtu taisnība.
Protams, sākums parasti ir interesants. Sekss ir dabiska nodarbe, kas lielā mērā vada skaistāko mūsu mūža daļu. Pirmoreiz es atkal sajutos, kā toreiz, kad aizbēgu no saviem saimniekiem. Mulsums, viss ķermenis apžilbst no enerģijas. Tik daudz noslēpumu un jaunu sajūtu. Tu vēlies uzzināt vairāk, mācīties un saprast.
Katrs seksa mākslu saprot pa savam un kad pēc paša domām to ir apguvis, tad iestājas jauns posms, kurā Tu jau apzinies savu skaistumu un spējas. Šis posms man atgādināja laikus, kad sāku draudzēties ar Rētu un lēnām iekļāvos sabiedrība – es kļuvu pašpārliecināta un izaicinoša. Lieliski sapratu, kāda vara man ir pār runčiem. Viņi bija kā zivju iekšas manas rokās. Viegli gulst ķepās.
Ja skaistums sevi apzinās, tad viņš kļūst bezkaunīgs un iedomīgs.
Un šajā posmā, kad šķita, ka manās rokās ir visa pasaules vara, es diezgan ilgi maldījos un nespēju saskatīt patiesību... ko es jūtu.
Protams, man bija jautri. Man likās, ka man būs jautri vienmēr, bet jo pierastākas kļuva brīvās attiecības, jo es vairāk tuvojos taisnajam reisam uz elli.
Notrulinātas sajūtas.
Ja sekss ir tikai baudas pēc un ar partneri nesaista dziļākas jūtas, tad kāda dienā es sev sāku atgādināt gaļas gabalu, kura pakaļā stampā iekša garšvielas. Manā prātā vairs nebija itin nekādu sajūtu, bet kur tas radīsies? No partnera, kuru tu drīzāk asociē ar preci, nevis dzīvu radību?
Sekss nav tikai veids kā justies labi vai radīt pēcnācējus, bet arī ļoti būtiska enerģijas apmaiņa. Ja mans partneris vēl nolaiž ar duci citam kaķēm, tad kādu enerģiju es saņemu? Tik daudz sviedru un piesārņotas enerģijas bez mīlestības. Mīlestības un attiecību atdarinājumi.
Vemt gribas.
Brīvas attiecības ir egoistiska savienība, kurā katrs ņem no otra ko grib. Izsūc dzīvības enerģiju, bet parasti tikai viens paņem vairāk. Kas gan labs var rasties no savienības, kas atgādina barteri?
Un ar šādam domām es tur dzīvoju. Sāku sevi atdod nevis sevis vai varas, bet viņu dēļ. Ko man nozīmēja mans ķermenis? Vairs jau neko, lai ņem kas grib. Lai ņem no manis visu, bet lai atstāj man atmiņas un skumjas.
**
Kādu dienu viens no kaķu bērniem jautāja savai mātei: „Mammīt, bet vai tu arī augi pie tantes Rētas?” „Jā. Rēta ir man kā māte. No viņas es iemācījos visu ko zinu.” „Bet, mammīt, tu esi daudz drosmīgāka par Rētu! Tu nebaidies no cilvēkiem.” „No cilvēkiem nav ko baidīties. Viņi ir tādi paši dzīvnieki kā mēs.” „Kā tu to zini?” „Novērojumi.” „Mammīt, pastāsti kā tu tik labi pazīsti cilvēkus!” „Labi, papūlēšos atcerēties….es atceros… hmmm… neko daudz gan nemācēšu pateikt.” „Pastāsti! Pastāsti!” – jau vairāk kaķēnu bija sarosījusies ap savu māti. „Jā, jā, jā! Pag, es atceros… durvis.” „Durvis?! Kas vēl, mammīt?!” „Durvis… tik daudz cilvēku apkārt, tik daudz seju….un es pat pazīstu vienu! Nē, divas, trīs! Tā trešā man gan nepatīk, jo smird pēc smēķiem. Bet…es atceros, kā es rāpos pa viņu mugurām, kā spurinājos laukā no skavām…” Kaķēni aizturējusi elpu skatījās. Viņi pirmo reizi dzirdēja ,ka kāda kaķene rāpusies pa cilvēka muguru un palikusi dzīva!
„Es atceros…smaržas, cilvēkus un …siltumu… Es atvainojos, man tagad jāiet. Vēlāk.” Kaķēni pat nepaspēja ko bilst, jo māte aizskrēja prom kā sētnieka vajāta.
Kad kaķene palika viena viņa domāja: „Mans raksturs nekad nav bijis piemērots mājas kaķa lomai, bet… mani cilvēki. Atminos viņu sejas. Cilvēka pieskāriens allaž ir pilns apbrīnas un mīlestības, bet runču… negribu vairs par to runāt, pat ne domāt. Nekad neesmu atskatījusies atpakaļ pagātnē, bet tā mani tik maigi sauc…
Es dodos atpakaļ pie saviem cilvēkiem!”
Kaķene kļuva pavisam satraukta un nemierīga, viņa saka ostīt gaisu, saukt palīga atmiņas un intuīciju. Tik svarīgi bija nokļūt atpakaļ.
Diena. Divas. Trīs.
Kaut kāds rezultāts. Tā kāpņutelpa! Tās zaļās sadauzītas pastkastītes. Jā. Viņa atcerējās.
Kurš stāvs? Augstāk, augstāk… kuras durvis?
Tieši tās! 28. numurs. Jāpieklauvē? Jāpaņaud? Kas jādara?!
Viņa ar ķepu pabiksta durvis. Ir vaļā!
Mani cilvēki! Esmu atpakaļ!
„Mjau!”
Klusums.
Trīs telpas. Precīzi tā kā kaķene atcerējās. Bet kur ir visas mēbeles? Kur ir visas sīkās mantiņas un diedziņi? Kur ir cilvēki?
Tukšums.
Tik tikko var nojaust smēķu smaku, kas reiz bijusi dzīvoklī. Vējš glāsta kailās sienas. Vai tas ir siltums no stūrīša, kur kaķenīte reiz dusējusi?
„Hallo! Kur Jūs esat?!” – bet kaķu kliedzienus cilvēki nedzird.

Lietains vakars.
Hipiji čupiņā saspiedušies zem plēvju kupola.
Viens no viņiem murgo:
„Vairākas naktis pēc kārtas es jau esmu šajā vietā.
Katru reizi es pieķeru sevi stāvam pie labirinta, kur aiz režģiem stāv minotaurs un allaž es kacinu un ņirgājos par briesmoni. Kaitināju to.
Bet šonakt viņam apnika.
Šonakt minotaurs salauž režģus un izsprūk brīvībā un metas man virsū.
Es bēgu. Tas mani vajā.
Un es skrienu uz smaragdzaļu dārzu un zinu, ka tas būs mans patvērums.
Es kļūdos. Minotaurs tiek cauri dārzam un skrien man pakaļ līdz kraujai,
kur es krītu.
Es redzu. Smaragdzaļa krāsa.
Iekrītu ezerā, kura dziļumi ir tik plaši kā okeāns. Drošībā?
Es iznirstu un ievēroju, ka krastā stāv vairāki balta mantijā tērpti stāvi. Notiek kristības kadam zīdainim. Bērnu skalo ezera ūdenī….
Taču bērnu neviens neizņem no ūdens…
Es redzu…
Minotaurs ir ezera un tas peld uz bērna pusi.
Es kopā ar baltajiem stāviem izskrienam no ezera un iebēgam labirintā. Aizcērtam režģi. Drošība.”

Sapņa tulkojums:
Klasisks gadījums, ko varētu likt psihoanalīzes grāmatās.
Sapnis precīzi attēlo prata darbību un tā daļas.
Minotaurs simbolizē dziņas, ko mēs apspiežam, bet tām ir jātop brīvām. Mēs izaicinām un apspiežam, ieslēdzam labirintos savu briesmoni. Noslēpjam to, bet tas turpina atgriezties, līdz izsprūk no krātiņa un izpaužas visas citās prāta daļās.
„Es” tēls bēga uz dārzu. Dārzs simbolizē apziņu. Labirints bija vieta, kur cilvēks cenšas iespiest savu „kaunu”, izslēgt no apziņas. Taču apspiestais nekur nepazūd un drīz vien ieklust arī apziņa jeb šajā gadījumā „dārzā”.
No apziņas darbība pārlec uz „ezeru”. Jebkurš, kurs ir lasījis psihoanalīzes grāmatas, atpazīs šajā simbolā zemapziņu. Arī zemapziņā mīt „briesmoņa” tēls.
Bērna slīcināšana ezerā simbolizē ziedojumu. Tātad, lai atbrīvotos vai arī, lai palaistu briesmoni vaļā, cilvēkam būs kaut kas jāziedo.

P. S.
Un tulkojums izrādījās pietiekami precīzs, jo mākslinieks, kas bija sapņojis šo sapni, pēc tam sev nosolījies uzgleznot mirkli, kurā bērns tiek ziedots minotauram.
Par viņa ziedojumu šoreiz neko neteikšu.
Neslēpiet sevī vēlmi radīt mākslu.