02.
« previous entry | next entry »
Jul. 9th, 2009 | 04:24 am
Ai, prieks un līksmība, kad netīrā un nolaistā studentu dzīvoklī parādās kaķēns!
Kas gan var vairāk iepriecināt trīs jaunus vecpuišus, kā mazas, ziņkārīgas kaķenītes skraidīšana pa trim istabām?
Mēs vērojām viņu.
Maza radība rāpās visur, kur vien nadziņi var pieķerties, arī pa ciemiņu mugurām.
Kaķenīte bija vienīga radība, kurai uzticējās visi puiši, jo viņa nekad neizpļāpāja notikumus tālāk un nekad neizlikās par kaut ko citu. Godīgi sakot, viņai nebija pat jēgas stāstīt noslēpumus, jo hiperaktīvo radību nevarēja noturēt rokās pat uz pāris minūtēm.
Svarīgs novērojums - meitenēm patīk kaķīši.
Mazā nekad neatsaucās uz savu vārdu. Laikam viņai tas nepatika.
Kaķe necieta smēķu smaku, tāpēc viņa nelabprāt uzturējās tādu cilvēku sabiedrībā. Bet sabiedrība, lai nu ar kādiem trūkumiem, bet bija jābūt.
Viņai īpaši nepatika fotografēties, tāpēc nereti šķirstot albumu redzi tikai viņas pakaļpusi.
Un pat kaķu kastītes tīrīšana nelikās tik nepatīkama, jo viņa nolaiza Tavas asaras no sejas. Neviens tas nedrīkst redzēt.
Tu ar viņu spēlējies. Smejies kopā ar viņu, un redzi un jūti, kā viņa pieaug (jo aizvien dziļākas rētas parādās uz Tavām rokam, pēc kopīgam rotaļām).
Un klusums pārņēma dzīvokli, kad kāda burziņā tika atstatas vaļā ārdurvis.
Kaķenīti mēs vairs neredzējām.
Lai gan cerējām līdz pēdējai dienai, līdz pārvācāmies uz dzīvi citur.
**
Pāris soļi prom no ierastajām smaržām.
Allaž centos uzrāpties augstāk par savu augumu. Es zināju, ka jābūt plašākām vietām par dzīvokļa istabām. Es jutu, ka cilvēki no manis slēpj kaut ko.
Un tad iespēja… pavērtas durvis, pāris soļu un visa pasaule ir mans spēļu laukums.
Nekad vēl es…. Kas tas ir? Vējš. Tas bija pirmais, ko atceros, kad izgāju no daudzstāvu mājas (protams, ja neskaita bailes un pēkšņo žilbumu, kas mani samulsināja - Saule).
Biedējoši daudz cilvēkveidīgo. Neiepazītas takas un ceļi, un tik daudz smaržu aiz katra stūra. Un smaržas mani aizved… pie sev līdzīgajiem.
No sākuma es bijos no tiem. Ko gan no tādiem var sagaidīt? No attāluma varēja just, ka viņiem ir savi likumi. Kaut kāda sistēma, kas mājas kaķim ir neizprotama. Protams, no sākuma es varēju bez viņiem iztikt un sava nodaba izpētīt visu jauno, taču kā visi jaunie klaidoņi, arī es nespēju ilgi noturēties bez palīdzības no malas. Man pietrūka zināšanu, lai izdzīvotu jaunajā pasaulē, man pietrūka pārtikas.
Tas bija visgrūtākais posms manā dzīvē, jo mani neviens nepieņēma. No vīriešu kārtas pārstāvjiem es turējos pa gabalu. Viņi allaž karoja par teritoriju, turklāt vienmēr bija nesterilizētas kaķes meklējumos, bet kaķenes… viņas bija īpaši nejaukas un bez atelpas trenkāja jauniņos. Beigu beigās sāku pat mēģināt lūgt kaut ko no cilvēkiem, bet viņi nesaprata. Cilvēkiem vajadzēja tikai pabužināt manu kažoku.
Taču es Jums šo visu nevarētu stāstīt, ja es nebūtu iepazinusies ar savu skolotāju - kaķeni, kura bija pati sev izdomājusi iesauku Rēta. Viņa bija klaidone kopš dzimšanas un sevī nēsāja iedzimtas bailes no cilvēkiem, bet pieradusi dzīvot barā kopā ar brāļiem un masām, Rētai nebija iebildumu pret jaunām kaķenēm.
Kopš tās dienas, es tiku pieskaitīta pie viņas ģimenes. Rēta man parādīja, kur meklējama barība, kā aizstāvēties. Viņa dalījās ar savu guļvietu pagrabā, kur daudzstāvu mājās gulēja visi aizmirstie un pamestie kaķi.
Es ātri iejutos sabiedrībā. Man bija temperaments un lielas ambīcijas, kas palīdzēja nostiprināt pozīcijas pārējā bara vidū. Man bija drosme zagt ēdienu no cilvēku šķīvjiem. Man bija vislabākā oža un es ātrāk par visiem miskastēs atradu svaigāko un gardāko kumosu.
Man! Man! Man!
Ar Rētas ģimeni pavadītās dienas bija skaistākās manā mūžā.
Jā.
Rēta man iemācīja vēl vienu mācību, kurā es sasniedzu meistara pakāpi. Flirtēšana.
Saprotot vidi un iekļaujoties sistēmā, mani vairs neviens nedzina prom, drīzāk aicināja panākt tuvāk. Es apzinājos savu skaistumu un aso prātu. Zināju, ka es neesmu pasargāta no kaisles liesmām. Tāds ir skaistuma grēks. Ne tikai daudzi krīt skaistuma slazdā, bet pats skaistums tiek vilināts un ieņemts.
Mīlestība. Tādu vārdu lieto cilvēki. Toreiz es nesapratu, ko tas nozīmē.
Bija tikai sekss. Vienkārša bauda. Un pēc tam sāpīgais process – dzemdēšana. He, no maniem bērniem Rēta veidoja izdzīvošanas skolu. Atceros, kā mēs slēdzam derības, no kura tēva ieņemtais bērns būs izveicīgāks. Jautri. Protams, sacensībās nepiedalījās tie, kas sasirga ar kādu kaiti un ātri vien nobeidzās.
Brīvās attiecības – šo vārdu savienojumu, ko cilvēki lieto, es saprotu. Tā pie mums notiek. Bauda bez noteikumiem. Priecāšanās par priekiem. Otra kaķa spalvas apbrīnošana. Laime par velti, bez kaut kādiem noteikumiem, kas parasti piesaista vienu pie otra.
Phe…. Ja tik tas viss, ko minēju iepriekš būtu taisnība.
Protams, sākums parasti ir interesants. Sekss ir dabiska nodarbe, kas lielā mērā vada skaistāko mūsu mūža daļu. Pirmoreiz es atkal sajutos, kā toreiz, kad aizbēgu no saviem saimniekiem. Mulsums, viss ķermenis apžilbst no enerģijas. Tik daudz noslēpumu un jaunu sajūtu. Tu vēlies uzzināt vairāk, mācīties un saprast.
Katrs seksa mākslu saprot pa savam un kad pēc paša domām to ir apguvis, tad iestājas jauns posms, kurā Tu jau apzinies savu skaistumu un spējas. Šis posms man atgādināja laikus, kad sāku draudzēties ar Rētu un lēnām iekļāvos sabiedrība – es kļuvu pašpārliecināta un izaicinoša. Lieliski sapratu, kāda vara man ir pār runčiem. Viņi bija kā zivju iekšas manas rokās. Viegli gulst ķepās.
Ja skaistums sevi apzinās, tad viņš kļūst bezkaunīgs un iedomīgs.
Un šajā posmā, kad šķita, ka manās rokās ir visa pasaules vara, es diezgan ilgi maldījos un nespēju saskatīt patiesību... ko es jūtu.
Protams, man bija jautri. Man likās, ka man būs jautri vienmēr, bet jo pierastākas kļuva brīvās attiecības, jo es vairāk tuvojos taisnajam reisam uz elli.
Notrulinātas sajūtas.
Ja sekss ir tikai baudas pēc un ar partneri nesaista dziļākas jūtas, tad kāda dienā es sev sāku atgādināt gaļas gabalu, kura pakaļā stampā iekša garšvielas. Manā prātā vairs nebija itin nekādu sajūtu, bet kur tas radīsies? No partnera, kuru tu drīzāk asociē ar preci, nevis dzīvu radību?
Sekss nav tikai veids kā justies labi vai radīt pēcnācējus, bet arī ļoti būtiska enerģijas apmaiņa. Ja mans partneris vēl nolaiž ar duci citam kaķēm, tad kādu enerģiju es saņemu? Tik daudz sviedru un piesārņotas enerģijas bez mīlestības. Mīlestības un attiecību atdarinājumi.
Vemt gribas.
Brīvas attiecības ir egoistiska savienība, kurā katrs ņem no otra ko grib. Izsūc dzīvības enerģiju, bet parasti tikai viens paņem vairāk. Kas gan labs var rasties no savienības, kas atgādina barteri?
Un ar šādam domām es tur dzīvoju. Sāku sevi atdod nevis sevis vai varas, bet viņu dēļ. Ko man nozīmēja mans ķermenis? Vairs jau neko, lai ņem kas grib. Lai ņem no manis visu, bet lai atstāj man atmiņas un skumjas.
**
Kādu dienu viens no kaķu bērniem jautāja savai mātei: „Mammīt, bet vai tu arī augi pie tantes Rētas?” „Jā. Rēta ir man kā māte. No viņas es iemācījos visu ko zinu.” „Bet, mammīt, tu esi daudz drosmīgāka par Rētu! Tu nebaidies no cilvēkiem.” „No cilvēkiem nav ko baidīties. Viņi ir tādi paši dzīvnieki kā mēs.” „Kā tu to zini?” „Novērojumi.” „Mammīt, pastāsti kā tu tik labi pazīsti cilvēkus!” „Labi, papūlēšos atcerēties….es atceros… hmmm… neko daudz gan nemācēšu pateikt.” „Pastāsti! Pastāsti!” – jau vairāk kaķēnu bija sarosījusies ap savu māti. „Jā, jā, jā! Pag, es atceros… durvis.” „Durvis?! Kas vēl, mammīt?!” „Durvis… tik daudz cilvēku apkārt, tik daudz seju….un es pat pazīstu vienu! Nē, divas, trīs! Tā trešā man gan nepatīk, jo smird pēc smēķiem. Bet…es atceros, kā es rāpos pa viņu mugurām, kā spurinājos laukā no skavām…” Kaķēni aizturējusi elpu skatījās. Viņi pirmo reizi dzirdēja ,ka kāda kaķene rāpusies pa cilvēka muguru un palikusi dzīva!
„Es atceros…smaržas, cilvēkus un …siltumu… Es atvainojos, man tagad jāiet. Vēlāk.” Kaķēni pat nepaspēja ko bilst, jo māte aizskrēja prom kā sētnieka vajāta.
Kad kaķene palika viena viņa domāja: „Mans raksturs nekad nav bijis piemērots mājas kaķa lomai, bet… mani cilvēki. Atminos viņu sejas. Cilvēka pieskāriens allaž ir pilns apbrīnas un mīlestības, bet runču… negribu vairs par to runāt, pat ne domāt. Nekad neesmu atskatījusies atpakaļ pagātnē, bet tā mani tik maigi sauc…
Es dodos atpakaļ pie saviem cilvēkiem!”
Kaķene kļuva pavisam satraukta un nemierīga, viņa saka ostīt gaisu, saukt palīga atmiņas un intuīciju. Tik svarīgi bija nokļūt atpakaļ.
Diena. Divas. Trīs.
Kaut kāds rezultāts. Tā kāpņutelpa! Tās zaļās sadauzītas pastkastītes. Jā. Viņa atcerējās.
Kurš stāvs? Augstāk, augstāk… kuras durvis?
Tieši tās! 28. numurs. Jāpieklauvē? Jāpaņaud? Kas jādara?!
Viņa ar ķepu pabiksta durvis. Ir vaļā!
Mani cilvēki! Esmu atpakaļ!
„Mjau!”
Klusums.
Trīs telpas. Precīzi tā kā kaķene atcerējās. Bet kur ir visas mēbeles? Kur ir visas sīkās mantiņas un diedziņi? Kur ir cilvēki?
Tukšums.
Tik tikko var nojaust smēķu smaku, kas reiz bijusi dzīvoklī. Vējš glāsta kailās sienas. Vai tas ir siltums no stūrīša, kur kaķenīte reiz dusējusi?
„Hallo! Kur Jūs esat?!” – bet kaķu kliedzienus cilvēki nedzird.
Kas gan var vairāk iepriecināt trīs jaunus vecpuišus, kā mazas, ziņkārīgas kaķenītes skraidīšana pa trim istabām?
Mēs vērojām viņu.
Maza radība rāpās visur, kur vien nadziņi var pieķerties, arī pa ciemiņu mugurām.
Kaķenīte bija vienīga radība, kurai uzticējās visi puiši, jo viņa nekad neizpļāpāja notikumus tālāk un nekad neizlikās par kaut ko citu. Godīgi sakot, viņai nebija pat jēgas stāstīt noslēpumus, jo hiperaktīvo radību nevarēja noturēt rokās pat uz pāris minūtēm.
Svarīgs novērojums - meitenēm patīk kaķīši.
Mazā nekad neatsaucās uz savu vārdu. Laikam viņai tas nepatika.
Kaķe necieta smēķu smaku, tāpēc viņa nelabprāt uzturējās tādu cilvēku sabiedrībā. Bet sabiedrība, lai nu ar kādiem trūkumiem, bet bija jābūt.
Viņai īpaši nepatika fotografēties, tāpēc nereti šķirstot albumu redzi tikai viņas pakaļpusi.
Un pat kaķu kastītes tīrīšana nelikās tik nepatīkama, jo viņa nolaiza Tavas asaras no sejas. Neviens tas nedrīkst redzēt.
Tu ar viņu spēlējies. Smejies kopā ar viņu, un redzi un jūti, kā viņa pieaug (jo aizvien dziļākas rētas parādās uz Tavām rokam, pēc kopīgam rotaļām).
Un klusums pārņēma dzīvokli, kad kāda burziņā tika atstatas vaļā ārdurvis.
Kaķenīti mēs vairs neredzējām.
Lai gan cerējām līdz pēdējai dienai, līdz pārvācāmies uz dzīvi citur.
**
Pāris soļi prom no ierastajām smaržām.
Allaž centos uzrāpties augstāk par savu augumu. Es zināju, ka jābūt plašākām vietām par dzīvokļa istabām. Es jutu, ka cilvēki no manis slēpj kaut ko.
Un tad iespēja… pavērtas durvis, pāris soļu un visa pasaule ir mans spēļu laukums.
Nekad vēl es…. Kas tas ir? Vējš. Tas bija pirmais, ko atceros, kad izgāju no daudzstāvu mājas (protams, ja neskaita bailes un pēkšņo žilbumu, kas mani samulsināja - Saule).
Biedējoši daudz cilvēkveidīgo. Neiepazītas takas un ceļi, un tik daudz smaržu aiz katra stūra. Un smaržas mani aizved… pie sev līdzīgajiem.
No sākuma es bijos no tiem. Ko gan no tādiem var sagaidīt? No attāluma varēja just, ka viņiem ir savi likumi. Kaut kāda sistēma, kas mājas kaķim ir neizprotama. Protams, no sākuma es varēju bez viņiem iztikt un sava nodaba izpētīt visu jauno, taču kā visi jaunie klaidoņi, arī es nespēju ilgi noturēties bez palīdzības no malas. Man pietrūka zināšanu, lai izdzīvotu jaunajā pasaulē, man pietrūka pārtikas.
Tas bija visgrūtākais posms manā dzīvē, jo mani neviens nepieņēma. No vīriešu kārtas pārstāvjiem es turējos pa gabalu. Viņi allaž karoja par teritoriju, turklāt vienmēr bija nesterilizētas kaķes meklējumos, bet kaķenes… viņas bija īpaši nejaukas un bez atelpas trenkāja jauniņos. Beigu beigās sāku pat mēģināt lūgt kaut ko no cilvēkiem, bet viņi nesaprata. Cilvēkiem vajadzēja tikai pabužināt manu kažoku.
Taču es Jums šo visu nevarētu stāstīt, ja es nebūtu iepazinusies ar savu skolotāju - kaķeni, kura bija pati sev izdomājusi iesauku Rēta. Viņa bija klaidone kopš dzimšanas un sevī nēsāja iedzimtas bailes no cilvēkiem, bet pieradusi dzīvot barā kopā ar brāļiem un masām, Rētai nebija iebildumu pret jaunām kaķenēm.
Kopš tās dienas, es tiku pieskaitīta pie viņas ģimenes. Rēta man parādīja, kur meklējama barība, kā aizstāvēties. Viņa dalījās ar savu guļvietu pagrabā, kur daudzstāvu mājās gulēja visi aizmirstie un pamestie kaķi.
Es ātri iejutos sabiedrībā. Man bija temperaments un lielas ambīcijas, kas palīdzēja nostiprināt pozīcijas pārējā bara vidū. Man bija drosme zagt ēdienu no cilvēku šķīvjiem. Man bija vislabākā oža un es ātrāk par visiem miskastēs atradu svaigāko un gardāko kumosu.
Man! Man! Man!
Ar Rētas ģimeni pavadītās dienas bija skaistākās manā mūžā.
Jā.
Rēta man iemācīja vēl vienu mācību, kurā es sasniedzu meistara pakāpi. Flirtēšana.
Saprotot vidi un iekļaujoties sistēmā, mani vairs neviens nedzina prom, drīzāk aicināja panākt tuvāk. Es apzinājos savu skaistumu un aso prātu. Zināju, ka es neesmu pasargāta no kaisles liesmām. Tāds ir skaistuma grēks. Ne tikai daudzi krīt skaistuma slazdā, bet pats skaistums tiek vilināts un ieņemts.
Mīlestība. Tādu vārdu lieto cilvēki. Toreiz es nesapratu, ko tas nozīmē.
Bija tikai sekss. Vienkārša bauda. Un pēc tam sāpīgais process – dzemdēšana. He, no maniem bērniem Rēta veidoja izdzīvošanas skolu. Atceros, kā mēs slēdzam derības, no kura tēva ieņemtais bērns būs izveicīgāks. Jautri. Protams, sacensībās nepiedalījās tie, kas sasirga ar kādu kaiti un ātri vien nobeidzās.
Brīvās attiecības – šo vārdu savienojumu, ko cilvēki lieto, es saprotu. Tā pie mums notiek. Bauda bez noteikumiem. Priecāšanās par priekiem. Otra kaķa spalvas apbrīnošana. Laime par velti, bez kaut kādiem noteikumiem, kas parasti piesaista vienu pie otra.
Phe…. Ja tik tas viss, ko minēju iepriekš būtu taisnība.
Protams, sākums parasti ir interesants. Sekss ir dabiska nodarbe, kas lielā mērā vada skaistāko mūsu mūža daļu. Pirmoreiz es atkal sajutos, kā toreiz, kad aizbēgu no saviem saimniekiem. Mulsums, viss ķermenis apžilbst no enerģijas. Tik daudz noslēpumu un jaunu sajūtu. Tu vēlies uzzināt vairāk, mācīties un saprast.
Katrs seksa mākslu saprot pa savam un kad pēc paša domām to ir apguvis, tad iestājas jauns posms, kurā Tu jau apzinies savu skaistumu un spējas. Šis posms man atgādināja laikus, kad sāku draudzēties ar Rētu un lēnām iekļāvos sabiedrība – es kļuvu pašpārliecināta un izaicinoša. Lieliski sapratu, kāda vara man ir pār runčiem. Viņi bija kā zivju iekšas manas rokās. Viegli gulst ķepās.
Ja skaistums sevi apzinās, tad viņš kļūst bezkaunīgs un iedomīgs.
Un šajā posmā, kad šķita, ka manās rokās ir visa pasaules vara, es diezgan ilgi maldījos un nespēju saskatīt patiesību... ko es jūtu.
Protams, man bija jautri. Man likās, ka man būs jautri vienmēr, bet jo pierastākas kļuva brīvās attiecības, jo es vairāk tuvojos taisnajam reisam uz elli.
Notrulinātas sajūtas.
Ja sekss ir tikai baudas pēc un ar partneri nesaista dziļākas jūtas, tad kāda dienā es sev sāku atgādināt gaļas gabalu, kura pakaļā stampā iekša garšvielas. Manā prātā vairs nebija itin nekādu sajūtu, bet kur tas radīsies? No partnera, kuru tu drīzāk asociē ar preci, nevis dzīvu radību?
Sekss nav tikai veids kā justies labi vai radīt pēcnācējus, bet arī ļoti būtiska enerģijas apmaiņa. Ja mans partneris vēl nolaiž ar duci citam kaķēm, tad kādu enerģiju es saņemu? Tik daudz sviedru un piesārņotas enerģijas bez mīlestības. Mīlestības un attiecību atdarinājumi.
Vemt gribas.
Brīvas attiecības ir egoistiska savienība, kurā katrs ņem no otra ko grib. Izsūc dzīvības enerģiju, bet parasti tikai viens paņem vairāk. Kas gan labs var rasties no savienības, kas atgādina barteri?
Un ar šādam domām es tur dzīvoju. Sāku sevi atdod nevis sevis vai varas, bet viņu dēļ. Ko man nozīmēja mans ķermenis? Vairs jau neko, lai ņem kas grib. Lai ņem no manis visu, bet lai atstāj man atmiņas un skumjas.
**
Kādu dienu viens no kaķu bērniem jautāja savai mātei: „Mammīt, bet vai tu arī augi pie tantes Rētas?” „Jā. Rēta ir man kā māte. No viņas es iemācījos visu ko zinu.” „Bet, mammīt, tu esi daudz drosmīgāka par Rētu! Tu nebaidies no cilvēkiem.” „No cilvēkiem nav ko baidīties. Viņi ir tādi paši dzīvnieki kā mēs.” „Kā tu to zini?” „Novērojumi.” „Mammīt, pastāsti kā tu tik labi pazīsti cilvēkus!” „Labi, papūlēšos atcerēties….es atceros… hmmm… neko daudz gan nemācēšu pateikt.” „Pastāsti! Pastāsti!” – jau vairāk kaķēnu bija sarosījusies ap savu māti. „Jā, jā, jā! Pag, es atceros… durvis.” „Durvis?! Kas vēl, mammīt?!” „Durvis… tik daudz cilvēku apkārt, tik daudz seju….un es pat pazīstu vienu! Nē, divas, trīs! Tā trešā man gan nepatīk, jo smird pēc smēķiem. Bet…es atceros, kā es rāpos pa viņu mugurām, kā spurinājos laukā no skavām…” Kaķēni aizturējusi elpu skatījās. Viņi pirmo reizi dzirdēja ,ka kāda kaķene rāpusies pa cilvēka muguru un palikusi dzīva!
„Es atceros…smaržas, cilvēkus un …siltumu… Es atvainojos, man tagad jāiet. Vēlāk.” Kaķēni pat nepaspēja ko bilst, jo māte aizskrēja prom kā sētnieka vajāta.
Kad kaķene palika viena viņa domāja: „Mans raksturs nekad nav bijis piemērots mājas kaķa lomai, bet… mani cilvēki. Atminos viņu sejas. Cilvēka pieskāriens allaž ir pilns apbrīnas un mīlestības, bet runču… negribu vairs par to runāt, pat ne domāt. Nekad neesmu atskatījusies atpakaļ pagātnē, bet tā mani tik maigi sauc…
Es dodos atpakaļ pie saviem cilvēkiem!”
Kaķene kļuva pavisam satraukta un nemierīga, viņa saka ostīt gaisu, saukt palīga atmiņas un intuīciju. Tik svarīgi bija nokļūt atpakaļ.
Diena. Divas. Trīs.
Kaut kāds rezultāts. Tā kāpņutelpa! Tās zaļās sadauzītas pastkastītes. Jā. Viņa atcerējās.
Kurš stāvs? Augstāk, augstāk… kuras durvis?
Tieši tās! 28. numurs. Jāpieklauvē? Jāpaņaud? Kas jādara?!
Viņa ar ķepu pabiksta durvis. Ir vaļā!
Mani cilvēki! Esmu atpakaļ!
„Mjau!”
Klusums.
Trīs telpas. Precīzi tā kā kaķene atcerējās. Bet kur ir visas mēbeles? Kur ir visas sīkās mantiņas un diedziņi? Kur ir cilvēki?
Tukšums.
Tik tikko var nojaust smēķu smaku, kas reiz bijusi dzīvoklī. Vējš glāsta kailās sienas. Vai tas ir siltums no stūrīša, kur kaķenīte reiz dusējusi?
„Hallo! Kur Jūs esat?!” – bet kaķu kliedzienus cilvēki nedzird.