24.11.08.
« previous entry | next entry »
Jun. 11th, 2009 | 06:30 am
Reiz dzīvoja princis.
Viņš bija standarta prinča tēls no jebkuras Disneja animācijas. Šarmants, spēcīgs, drosmīgs, dzimtenes patriots, viņš sapņoja par tumšmatainu skaistuli...
* lasītājs nožāvājas
Taču princis bija neparasts... jo bija gudrs.
Turklāt viņš mīlēja dzīvot virtuālajā pasaulē. Ne tik daudz viņu varēja sastapt draugos.lv vai Sviesta Cibā. Biežāk princi manīja spēlējam datorspēles, nesmādējot arī videospēles. Gandrīz katru dienu. Ja vien viņš neizdomāja savā karietē paceļot pa savu zemi, kur viņš bija iesējis mīlas sēklu kārtējā jaunavā.
Mīļākās, kā puķes auga visā Latvijā.
Šis princis ir brīnišķīgs, jo ir vienaldzīgs gandrīz pret visu (un šajos vārdos es nevēlos iekļaut ne gramu sarkasma).
Princis ir melis, bet visi vaicāja, lai viņš godīgi un objektīvi novērtē situāciju. Tāda ir politiķa ikdiena.
Bet te stāsts pārtrūkst.
Kāds naktī skrabinās gar sienām.
Spoku bērns atnes princim savas asaras.
Šī parādība nes princim vēsti, ka aiz viņa istabas, kurā viņš tik omulīgi spēlējas savā virtuālajā pasaulē, ir cietums. Cietumā pati sevi ir ieslodzījusi nabaga meitene, kas grib izskrāpēties cauri akmeņu sienai, lai piekļūtu princim tuvāk. Lūgtu no prinča mīļu vārdu.
Spoks cietumā bija iepazinies ar nelaimīgo meiteni, kas bija tik ļoti iemīlējusi princi, ka būtu gatava darīt jebko, lai tikai tiktu tuvāk pie sava elka. Meitenes pirksti jau mirkst asinīs no akmens sienas šķelšanas, bet viņa nejūt citas sāpes, kā savas sirds vaimanas.
Taču spoka stāsts neieinteresēja princi.
„Savus upurus es izvēlos pats, nevis tie vajā mani.”
Spoks vairs neatgriezās pie prinča.
Tas notika vēl novembrī. Tagad ir jūnijs. Princis vairs sen nedzird kādu skrāpējamies aiz savas sienas.
Viņš bija standarta prinča tēls no jebkuras Disneja animācijas. Šarmants, spēcīgs, drosmīgs, dzimtenes patriots, viņš sapņoja par tumšmatainu skaistuli...
* lasītājs nožāvājas
Taču princis bija neparasts... jo bija gudrs.
Turklāt viņš mīlēja dzīvot virtuālajā pasaulē. Ne tik daudz viņu varēja sastapt draugos.lv vai Sviesta Cibā. Biežāk princi manīja spēlējam datorspēles, nesmādējot arī videospēles. Gandrīz katru dienu. Ja vien viņš neizdomāja savā karietē paceļot pa savu zemi, kur viņš bija iesējis mīlas sēklu kārtējā jaunavā.
Mīļākās, kā puķes auga visā Latvijā.
Šis princis ir brīnišķīgs, jo ir vienaldzīgs gandrīz pret visu (un šajos vārdos es nevēlos iekļaut ne gramu sarkasma).
Princis ir melis, bet visi vaicāja, lai viņš godīgi un objektīvi novērtē situāciju. Tāda ir politiķa ikdiena.
Bet te stāsts pārtrūkst.
Kāds naktī skrabinās gar sienām.
Spoku bērns atnes princim savas asaras.
Šī parādība nes princim vēsti, ka aiz viņa istabas, kurā viņš tik omulīgi spēlējas savā virtuālajā pasaulē, ir cietums. Cietumā pati sevi ir ieslodzījusi nabaga meitene, kas grib izskrāpēties cauri akmeņu sienai, lai piekļūtu princim tuvāk. Lūgtu no prinča mīļu vārdu.
Spoks cietumā bija iepazinies ar nelaimīgo meiteni, kas bija tik ļoti iemīlējusi princi, ka būtu gatava darīt jebko, lai tikai tiktu tuvāk pie sava elka. Meitenes pirksti jau mirkst asinīs no akmens sienas šķelšanas, bet viņa nejūt citas sāpes, kā savas sirds vaimanas.
Taču spoka stāsts neieinteresēja princi.
„Savus upurus es izvēlos pats, nevis tie vajā mani.”
Spoks vairs neatgriezās pie prinča.
Tas notika vēl novembrī. Tagad ir jūnijs. Princis vairs sen nedzird kādu skrāpējamies aiz savas sienas.